"ICONOCOPYCITY" (2011)

Grāmata “Iconicity” ir piemērs vienam veidam, kā lasīt manu arhīvu. To varētu raksturot kā tiešu, nepulētu, konkrētu, skulpturālu, melnbaltu un asociatīvi rotaļīgu. Tas attēlo arhitektūras aprises pilsētvidē visos ēku dzīves posmos no to atklāšanas līdz nojaukšanai, kā arī visos iespējamos starpstāvokļos.

Darbā “ICONOCOPYCITY” izstādītas pilnas grāmatas atvērumu kopijas no pirmā vāka līdz pēdējam. Tas parāda grāmatas lineāro kārtību, un plašās arhitektūras nodaļas kļūst nolasāmas to grafiskajā un ritmiskajā secībā.

Struktūra, kas parādās nepārtrauktajā režģī uz sienas, veidojas no kadra liekā, melnā laukuma rāmī.

Savukārt pamīšus ritms veidojas no grāmatas mainīgā novietojuma katrā līnijā – pa kreisi vai pa labi. Tādējādi lapušu izvietojuma režģis instalācijā kļūst redzamāks par lappušu uzbūves grafisko režģi.

Izstādot šos atvērumus kā vienotu virsmu, atklājas pavisam citi skatpunkti un lasījumi. Grāmatas kopskats atklāj asociatīvo domu ķēdi, kas ir darba pamatā.

Aglaija Konrade dzīvo un strādā Briselē. Viņas darbība sākās ar fotogrāfijā balstītu praksi, interesējoties par lielpilsētu urbānajām parādībām 90. gadu sākumā. Patlaban tā ietver video, grāmatas, instalācijas un 16 mm filmu sēriju (par skulpturālo arhitektūru). Viņas darbi izstādīti starptautiskās grupu izstādēs, tostarp “Documenta X” (1997), “Cities on the Move” (1998–1999) un “Talking Cities” (2006).

Dalību festivālā atbalsta Wallonie - Bruxelles International.be

Boļševičkas Apgaismība (2014). Fotokopijas, datorizdrukas, kolāžas, papīrs

Šis loga projekts ir veltījums pilsētvidei. Plašais stikla izmantojums “Boļševičkas” vecajā arhitektūrā pārvērš to par projektu ideālistiski skaistai ēkai. Stikls asociējas ar utopijas un caurspīdības jēdzieniem, tas ir ļoti nozīmīgs materiāls kam piemīt garīga vērtība. Mirdzums un gaisma ir svarīgākie sirds skaidrības un nāves simboli. Krāsaina stikla maģisko īpašību vietā, darbā “Boļševičkas apgaismība” tiek izmantoti degvielas palieku attēli no pilsētvides, norādot uz utopiskas cerības, iekāres un ārprāta klātesamību mūsdienu modernismā.

Kristīnes Alksnes darbi veidojas no vizuālas informācijas fragmentu virknes, kuru māksliniece paņem no savas ikdienas realitātē, ko veido dabas parādības, novērotas to dabiskajā nepastāvībā un vissīkākajās detaļās, un kas aptver pārvietošanos – gan garus ceļojumus, gan nelielas atrašanās vietas izmaiņas. Viņas vērīgajam skatienam nepamanīti nepaslīd garām ne ikdienišķi maršruti, ne ainavas, kas atklājas vērojumā pa lidmašīnas iluminatoru, ceļojot pāri kontinentiem. No šīm vīzijām smeltie elementi un detaļas tiek ierakstīti un pārveidoti ņirbošās iztēles ainavu kartēs.

"Iepērcies līdz ģībonim!" (2014)

Mūsu darba ideja ir sagatavoties jaunai ērai, pilnīgai publiskās telpas izzušanai, ļaujot patēriņam izplesties brīvi, bez kontroles. Kur šis piedāvājums novedīs? Vai mēs atdosim savas tiesības uz brīvu, visiem atvērtu publisko telpu, lai dzīvotu brīvā tirgus utopiskajā sapnī ar kazino, tirdzniecības centriem un galerijām? Par ko šis nebeidzamais karuselis pārvērtīs pilsētniekus? Kuram kas pilsētā ir atļauts, kad publisko telpu aprij korporācijas?

Ūmeo – Rīgas 2014. gada Kultūras galvaspilsētas statusa partnere – nesen tika atklāts jauns iepirkšanās centrs “UTOPIA”. Mēs vēlamies izmantot šo utopisko vīziju sabrukuma ekstrēmo piemēru un salīdzināt to ar Rīgas urbāno realitāti. Šo darbu var uzskatīt par poētisku un subversīvu himnu, kas slavē neierobežota, nekontrolēta brīvā tirgus fantastiskās iespējas. Nekas nav par velti, publiskās telpas nav, ir tikai maksimāls patēriņš. Laipni lūgti jaunajā Eiropas vīzijā!

Darbu veidojušas divas mākslinieku grupas – Alte Schweden (Jūakims Hansons, Sebastians Mige) un “Poētiskais robotisms” (Laura Prikule, Eva Vēvere). Piedalās: Vita Radziņa, Emilija Kannosto.

“Alte Schweden” lielākoties nodarbojas ar instalāciju projektiem postrevolucionārās sabiedrībās, iesaistot arī skatītājus un fokusējoties uz identitātes atgūšanu un sapņiem par nākotni.

“Poētiskais robotisms” ir radikāli centieni izveidot vizuālu sintaksi, kas balstās uz dažādu, bieži vien bināri opozicionāru realitātes aspektu reducēšanu līdz kubam kā piktoriālai pamatvienībai, un izmantot to jaunas pieredzes gūšanai.

"Atēnu triloģija". Video. Staigājošā ēka (2004-2006, 4:31 min); Trollis (2011, 5:30 min); Kazino drupas (2012, 6:39 min)

“Trollis” un “Kazino” ir simboliskas 50. gadu modernisma celtnes, abas neatbilst to sākotnējām iecerēm, un abas tiek izmantotas, lai runātu par antropoloģisko un finanšu krīzi Atēnās. Kopā ar “Staigājošo ēku” (2006) veidojas triloģija par mācīšanos no Dienvidu modernisma kļūdām. Visos trijos projektos celtnes kļūst par video, par celtņu nākotnes scenāriju, dialogu starp arhitektūras piedāvājumu un kritisku fikciju. 

Andreass Angelidakis: "Esmu arhitekts. Man patīk ēkas, taču neesmu drošs, vai vēlos tās būvēt. Man tās patīk tāpat kā pludmales un kalni, un mākoņi – kā daļa no dabas idejas paplašinājuma.

Esmu studējis Dienvidkalifornijas Arhitektūras institūtā pēc tam, kad aizgāju no Grieķu politehniskās skolas, apjaušot, ka tur māca, kā projektēt celtnes, nevis – kādēļ. 80. gadu beigās un 90. gados institūts bija pārņemts ar “kāpēc”. Pēc studiju beigām uzsāku praksi mākslas centrā, jo laikmetīgās mākslas valoda šķita kritikai un daudzpusībai piemērotāka. Vēlāk es devos uz Kolumbiju iegūt maģistra grādu, kļūstot par vienu no pirmajiem “Paperless Studios” grupas studentiem – šai dizaina kursā vienīgais darba instruments bija dators. Tajā laikā sāku interesēties par datoru kā filozofisku ierīci, ideju ainavu, kuras horizonts iezīmējās interneta agrīnajos laikos. Līdz ar to man izdevās nostiprināt savu interešu loku: māksla un ēkas, koncentrējot uzmanību uz pārmaiņām sabiedrībā, it īpaši pateicoties internetam, kas mūsdienās ir nozīmīgākais paradigmu mainītājs."

"MĒS DARĀM ŠĀDI" (2014) Četri lielizmēra linogriezumi uz papīra

Klausies, kā es tevi tur aizvedu.

Mēs gaidām došanos ceļā, mierīgi, atvērti un uztveroši.

Es tagad skaitīšu no viens līdz desmit. Aizskaitot līdz desmit, tu nokļūsi Utopijā:

VIENS

Mēs atrodamies kādā klusā stūrī.

DIVI

Svaigas svešas ainavas paslīd garām kā maigs, silts vējš tumšā naktī.

TRĪS

Telpa ap mums izplešas, laiks kļūst elastīgs.

ČETRI

Ap mums ir arvien lielāki plašumi. Mēs jūtamies droši par savu atrašanās vietu. Sajūtam paši sevi bez kavēkļiem un spiediena. Šeit vairs nav ne ekonomikas, ne sabiedrības.

PIECI

Sajūti šo naksnīgo tīra apreibuma stāvokli.

SEŠI

Sajūti dīvainos skatpunktus šajā nepārtraukti mainīgajā ainavā.

SEPTIŅI

Mēs atgriežamies slīkšņainos purvos, kur pirmoreiz uzburbuļoja dzīvība. Kur lēta plastmasa jau sen sadalījusies savās eļļainajās sastāvdaļās.

ASTOŅI

Iekļaujies ainavā.

DEVIŅI

Es izzūdu, atstājot tevi nu jau priecīgā vienatnē. Kad domās būsi aizskaitījis līdz desmit, tu būsi atradis Utopiju. Esi tur uz desmit!

DESMIT

Lourenss Džeims Beilijs: "Pilsētas vide rada stimulu, kas apvieno atmiņas, iztēli, vēsturi un ģeogrāfiju. Mani zīmējumi ir par pieminekļiem, drupām un gandrīz tukšā ainavā izspēlētu stāstu paliekām.

Es attēloju pasaules, kurās nav sociālās atbildības un ekonomiska spiediena, kurās var būt brīvs un skaidri domāt. Šāds utopiskas domāšanas stāvoklis līdzīgs tam, kādu iegūst vienatnē mākslinieka darbnīcā. Man patīk atklāt atsvešinātību, kas veido romantisma būtību."

"Otrais stāvs" (2014). Fotogrāfijas

Pārvietošanos pilsētvidē var dēvēt arī par sava veida ceļojumu izstāžu zālē, kur aplūkojamie mākslas darbi ir ēkas. Tomēr šāda izstāžu zāles alegorija var radīt zināmu neērtības sajūtu, jo reti kurš arhitektūras produkts ir aplūkojams atsvešinātā vientulībā – tā sauktā baltā kuba estētikā. Mājas, celtnes, ēkas, būves tomēr ir mākslas darbi, kuru uzdevums ir sablīvēties un čupoties lielajā izstāžu zālē, ko sauc par pilsētu.

Fotogrāfiju sērija “Otrais stāvs” aplūko kādu zīmīgu pilsētvides fenomenu: ēkas iegūst dažādus vizuālos kontekstus atkarībā no aplūkošanas rakursa. Īpaši spilgti tas izpaužas jaunajā arhitektūrā – tās bieži ir brīvi stāvošas ēkas, kas novietotas tuvu vēsturiskai apbūvei. Šādos gadījumos jaunās arhitektūras uztvere tīrā veidā ir iespējama vien no dažiem leņķiem, savukārt pārējos rakursos tā jau neizbēgami iegūst jaunu kontekstu (saskanīgu vai pretrunīgu) ar citām apkārtesošām ēkām. Nereti tas ir ne tikai jauns konteksts, bat arī jauns artefakts: uz īsu brīdi garāmgājēja skatiens fiksē jaunu arhitektonisku mutantu – vecā un jaunā ēka saplūst vienotā veselumā, kur jaunā būve darbojas kā senākās būves otrais stāvs. Šādas acumirklīgas mutācijas rezultātā rodas savdabīgs “trīs sekunžu mākslas darbs”.

Ēriks Božis : "Esmu mākslinieks. Darbi rezultējas instalāciju vai fotogrāfiju veidā, kaut arī iemesls visam viens – interese par apkārtesošo telpu un uztveres un uzvedības īpatnībām šajā telpā. Patīk iekārtot citu mākslinieku darbu izstādes."

"O" (2010). Video instalācija (8:00 min)

Anuka de Klērka pēta datoru valodas audiovizuālo potenciālu radīt iespējamās pasaules, daudzām no kurām ir izteikti arhitektonisks raksturs.

Darbā “O” viņa tiecas atdzīvināt dumpīgā arhitekta Etjena-Luisa Bulē (1728–1799) ambiciozo, utopisko garu. Atbilstoši Bulē pārstāvētās utopiskās arhitektūras tradīcijas garam, viņa vārds mūsdienās visbiežāk tiek saistīts ar nerealizētu projektu – skici milzīgai sfēriskai piemiņas vietai, kas veltīta vienam no mūsdienu zinātnes pamatlicējiem Īzakam Ņūtonam.

Lai gan vēsturiskā atsauce uz nerealizētu arhitektūras projektu darbam piešķir nostalģisku, melanholisku noskaņu, Anuka de Klērka saglabā aizrautību ar nākamības attēliem.

Attēls telpā, telpisks attēls, attēlota telpa un telpa attēlā. Anukas de Klērkas darbu galvenais mērķis ir radīt poētisku telpu. Tie ietver ne tikai dažādu jomu mijiedarbību, bet arī attiecības starp iekšpusi un ārpusi, reālajām un iedomātajām telpām, divām un trīs dimensijām, analogo un digitālo. 

"Skurstenis" (2014). Kinētiskas skaņas instalācijas par piecām Pārdaugavas koka muižām. Evelīna Deičmane (instalācija, objekti) un Rasa Jansone (teksts, vēsturiskā izpēte). Darbs top sadarbībā ar: “Skaņu mežs”. 

Darbs „Skurstenis“ skatītāju ved uz Pārdaugavu – uz Švarcmuižu, Hāmaņmuižu, Hartmaņmuižu, Volfšmita muižas ansambli, Šrēdera namu – piecām baltvāciešu kultūrai piederīgām vasaras jeb tā sauktajām izpriecu muižiņām.

Tās ir muižas, kas jau sen pārdzīvojušas savus ziedu laikus un patlaban bieži vien atgādina iekšpusvērstus, mirušus ķermeņus. Ir tik skaidri redzams, ka tās traucē mūsdienu rīdziniekam brīvi pārvietoties. Tās traucē ar pelēkumu, ar īpatnējo vecas, ilgi nekurinātas koka mājas smārdu, ar atrašanos pašā ietves malā. Tās traucē ar nenoslēpjamo piederību citiem laikiem, citai kultūrai, citiem dzīves standartiem un ritējumam. Pie kam, tās traucē jau sen – kopš 20. gadsimta sākuma. Tā ir pussabrukusi, pusnodedzināta Rīgas zemē ieaugusi nepareizība. Un aiz tās aizķeras kāja.

Rasa Jansone: “Pārsvarā strādāju gleznojot. Bieži izmantoju savos darbos tekstu vai atsauces uz to. Esmu rīkojusi personālizstādes un piedalījusies projektos, kas saistīti ar tā saukto sieviešu jautājumu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā esmu piedalījusies diskusijās par Latvijas sievietēm mākslā, par sieviešu atšķirīgo pieredzi mākslas praksē.”

Evelīna Deičmane (1978) ieguvusi izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā un Berlīnes Mākslas universitātē. Piedalījusies nozīmīgās starptautiskās izstadēs – 15. Sidnejas starptautiskajā biennālē (2006), 2. Maskavas biennālē (2007), "Manifesta 7" (2008). Pārstāvēja Latviju 53. Starptautiskajā Venēcijas biennālē ar multimediālu projektu "Pārejošās bēdas" (2009).

"Koka nauda" (2014). Fotodokumentācija. 

Apzinoties nepieciešamību pēc bezprocentu un no inflācijas brīvas naudas sistēmas, kas veicinātu cilvēcisku attīstību, nevis finansu varu, apsēstu ar eksponenciālu izaugsmi, pērn Rīgā sāka veidoties interesentu grupa, kas piedāvā radīt pastāvošās valūtas alternatīvu. Ideja nav radikāli jauna, tā dažādi izpaužas daudzās valstīs, dažādās varas sistēmās un jau labu laiku – Šveicē, Vācijā, Bolīvijā, Islandē utt. Katrā vietā alternatīvā valūta tiek pielāgota vietējām interesēm un īpatnībām. Šoreiz par atskaites un seguma vienību pieņemts koks – atjaunojams energoresurss, daudzpusīgs funkcionāls materiāls un arī ekoloģiskās sistēmas pamats savas dzīves fāzē. Koka nauda ļauj pārbaudīt arī hipotēzi par demurāžu jeb „naudas bojāšanos”, kas, izteikta nelielā naudas lietošanas maksā, veicinās tās intensīvāku cirkulāciju, vienlaikus ierobežojot pārmērīgu uzkrājumu veidošanu.

Vai tā ir dzīvotspējīga ideja Latvijā, vai kārtējā utopija – to rādīs laiks.

Inga Erdmane: "Pārsvarā strādāju ar fotogrāfiju. Mans atskaites punkts ir notikumu dokumentēšana un pāfrāzēšana, kā arī dokumentālu naratīvu interpretēšana instalācijās. Nokļūstot – ērtā vai nedrošā, politiskā vai sociālā – situācijā vai tās ietekmē, es uzņemu fotogrāfijas kā atbildes reakciju. Mani interesē sabiedrība, mijiedarbība starp sociālo un privāto, tas saistīts ar manu interesi par psiholoģiju, kuru iepriekš esmu studējusi."

"Putekļu terapija" (2014). Instalācija, lekcijas, ekskursija. 

Laura Feldberga : "Mans darbs aicina apmeklēt Bieriņu apkaimi pie Rīgas robežas – vietu, kur pagājušā gadsimta 80.–90. gados tika veidots Tēlnieku parks. Arī tagad Bieriņos ir redzamas granīta skulptūras un liels asfaltēts laukums, kur kādreiz notika tēlniecības simpoziji. Vēl arvien Bieriņos dzīvo tēlnieki.

Parka iecere neīstenojās, bet Mārupītes apkārtne glabā zīmes, kas liecina par mākslas parka veidošanas sapni. Savā darbā „Putekļu terapija” es aicinu šīs zīmes pamanīt, ienest tās tagadnē, spēlēties ar tām, kārtot un pārkārtot, un, iespējams, radīt arī kādas jaunas skices nākotnei." 

Laura Feldberga: "Radošajā darbā galvenokārt pievēršos telpas izpētei. Telpa mani iedvesmo, tā pasaka priekšā, kā to piepildīt, ko akcentēt, ko tā vēlētos, lai es izstāstu. Šī telpa var būt zāle, istaba, galerija, bet tikpat labi – ainava, iela, parks, pagalms. Es skatos telpā un mēģinu sajust laika slāņus, cilvēku klātbūtni, notikumus – to, kas ir aiz redzamā un taustāmā. Es to saucu par iekšējo redzi. Tas nozīmē skatīties ar sevi visu – ar to, kas es esmu, ar manu pieredzi, emocijām, sapņiem, ilūzijām, fantāzijām. Kad es skatos ar iekšējo redzi, tad varu radīt jaunas formas, un tās kļūst par telpas daļu."

"Nākotnes sākums. 8:45" (2014). 224 fotoattēli, katrs – 10 x 15 cm. 

Demo/grafiska ikdienas dokumentācija.

Pētījums – ikdienas ceļojuma nogriežņa iespaidu jaudas mērījumi jauna pilsoņa gaitā uz loloto nākotnes pilsētu.

Mērījumu metode – vizuāla dokumentācija.

Laiks – plkst. 8:45.

Periods – 224 dienas no janvāra līdz augustam (“Survival Kit 2014” darbu radīšanas periods).

Salīdzināmie objekti – pašvaldības bērnudārza taciņas nogrieznis un nākotnes pilsoņa iztēles telpa – viena no abām vietām, kurā attiecīgajā dienā plkst. 8:45 atrodas nākotnes pilsonis.

Ināra Gauja beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju scenogrāfijas specialitātē (1992). 

Kopš 1989. gada veidojusi scenogrāfiju un tērpus vairāk nekā 50 izrādēm profesionālos teātros. Nozīmīgākā sadarbība ar režisoriem Oļģertu Kroderu, Fēliksu Deiču, Valentīnu Maculēviču, baletmeistaru Aleksandru Leimani. Nominācijas un gada balvas profesionālajos konkursos “Spēlmaņu nakts”, “Latvijas Gāzes balva Operai” u. c.

2008. gadā kopā ar Ingrīdu Zāberi izveidojusi dizaina projektu “Recycled.lv”, ko prezentējusi 2009. gada “Survival Kit” ar tērpiem “Boutique Fashion Recycled”.

Grupu izstādēs piedalās kopš 1987. gada, personālizstādes 2000. un 2012. gadā.

"Liekā māksla" (2014). Instalācija

Darbs ved ceļojumā, kurā aicināti itin visi un kurā nekas un, labāk, neviens nav lieks, ja vien pats to nevēlas. Ceļojumā nevis tālu prom, bet tepat ap stūri, taču katru reizi kā pirmoreiz. Instalācija taps uz vietas no citu mākslinieku atstātajiem “atkritumiem”.

Inga Ģibiete (1979) ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (2014). Mācījusies AKI Artez Enscehde Mākslas institūtā Enshedē (2011, Nīderlande).

Klāvs Upaciers (1979) ieguvis bakalaura grādu (2011), absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, turpina studijas maģistrantūrā.

"Māja, kura izplešas" (2012). 6 Lambda izdrukas uz alumīnija zem organiskā stikla, dažādi izmēri, no 22 x 34 cm līdz 131 x 100 cm. Laikmetīgās mākslas galerijas Bunkier Sztuki, Krakova īpašums.

Polijā vērojams diezgan izplatīts arhitektūras fenomens – nepabeigtas mājas, kurās jau dzīvo cilvēki, bet kuras turpinājušas paplašināties, lai gan to sākotnējais projekts acīmredzami nav ticis pabeigts. Šis fenomens iedvesmojis darba “Māja, kura izplešas” tapšanu, vienlaikus to pārspīlējot. Pirmajā attēlā redzama gandrīz pabeigta māja, kas turpmākajos attēlos šķietami izplešas. Visbeidzot pēdējā attēlā māja kļuvusi par milzīgu, haotisku bezformas konstrukciju.

Šajā izpratnē “Māja, kura izplešas” ir ne tik daudz pārdomas par kādu pozitīvu utopiju, kura tiecas, cerams, mirdzošajā nākotnē, bet drīzāk uz negatīvu, tumšu, distopisku pilsētas vīziju. Tomēr šeit ir arī atšķirība no 20. gadsimta klasiskajām distopijām. Tās bieži ietvēra centralizētu valsti, kura “no augšas” noteica pilsētas paplašināšanos un attīstību. Turpretī “Māja, kura izplešas” balstās dinamisko un uzņēmīgo namīpašnieku brīvajā gribā. Viņu apetīte uz nekustamajiem īpašumiem dzen pilsētu pretī plānprātības robežai.

Nikolass Grospjērs ir arhitektūras fotogrāfs un mākslinieks, kas strādā paplašinātā fotogrāfijas laukā. Viņš nodarbojas gan ar dokumentāliem projektiem, gan ar konceptuālākiem darbiem. Savos dokumentālajos projektos viņš bieži pētījis kolektīvās atmiņas un cerības uz modernisma arhitektūru, kad ar tām saistītās utopijas jau norietējušas. Turpretī viņa konceptuālie fotogrāfijas darbi tiecas uzsvērt domu spēles, tajā pašā laikā eksponējot pievilcīgus, jutekliskus attēlus vai pat instalāciju.

"Vienistabas dzīvoklis" (2011 (2014)). Instalācija

Šī ēka ir piemērs jaunām sadzīves formām, kādas ienāca Irākā pēc Persijas līča karu, jaunas politiskās iekārtas un globālās tirgus ekonomikas šoka terapijas. Šai situācijā izveidojies dzīvesveids dramatiski atšķiras no agrākās kopienas apziņas. Veidojas saikne starp situāciju Kurdistānā un sabiedriski ekonomiskām pārmaiņām citur pasaulē, kādreiz kolektīvu sabiedrību individualizēšanos.
Šajā darbā rekonstruēta ēka, kura nesen uzcelta pie mīnu laukiem Kurdistānas reģionā, Irākā. Uzbūvēta telpās, šī ēkas kopija skatītāju uzrunā, sašķobot attiecības starp izstādes telpu un formu, kas to piepilda. Ēkas forma ir pietiekoši liela, lai radītu iespaidu par māju, kurā var ieiet vai uzkāpt uz jumta, un tiek pielāgota konkrētajai vietai. Šī darba formālais minimālisms nav saistīts ar konkrētu mākslas vēstures periodu, bet radies no pragmatisma un pieticības.

Hiva K ir kurdu mākslinieks un mūziķis no Irākas. Rodas iespaids, ka savos darbos viņš nemitīgi analizē mākslas izglītību, radošās darbības profesionalizāciju, inscenēšanu un redzamību, kā arī mītu par mākslinieka personību. Daudzi viņa projekti radušies sadarbības ceļā un saistīti ar mācīšanas un mācīšanās procesu. Tajos uzsvērtas nevis zināšanas kā formalizēta disciplīna, bet gan izzināšana kā ikdienas prakse.

"Vieta" (2014). Fotogrāfijas

Jēdzienā “vieta” tiek ietverts kas vairāk nekā abstrakta lokācija. To raksturo vārdi “ainava” un “dzīvesvieta”. Starp jēdzieniem “telpa” un “raksturs” var izveidot saikni, ko raksturotu jēdziens “apdzīvota telpa”. Konkrētas lietas ar tām raksturīgu materialitāti, formu, tekstūru un krāsu kopā veido priekšstatu par vides raksturu. Jēdziens “vieta” uzlūkojams kā iepriekš minēto lielumu kopums. Karls Ortvins Sauers esejā “Ainavu morfoloģija” apgalvo, ka “ģeogrāfijas fakti ir vietu fakti” un ka šādu faktu kopība rada ainavu.

Ainavu veido gan urbānās detaļas, gan dabas elementi. Cilvēku veidotās ainavas daļas, pirmām kārtām, ir apmetnes. Tās pārveido dabiskās ainavas par kultūrainavām. Cilvēku apgūtās, pakļautās ainavās ēkas pietuvina zemi tās iedzīvotājiem.

Dabiskās un cilvēka veidotās ainavas ir grūti nošķiramas. Urbānās ainavas, ietekmējot iedzīvotāju kolektīvo atmiņu, vizualizē kopīgo laiku, kas tiek pavadīts konkrētajā vietā, kas savukārt vizuāli rezultējas kopīgi dalītā teritorijā. Ainava vizualizē kultūras ietekmi uz vidi, kas iedarbojas noteiktā laikā.

Reinis Hofmanis absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju un ieguvis maģistra grādu mākslā (2012), studējis fotogrāfiju Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē Hannoverē (2007). Izstādēs piedalās kopš 2003. gada. Viņa darbi izstādīti Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Beļģijā, Kanādā un Singapūrā. Ieguvis Archifoto 2012 galveno balvu. 2013. gadā saņēmis otro vietu Sony World Photography Awards Arhitektūras kategorijā.

"Utopija tikko pameta ēku" (2014). Instalācija

Utopija! No paša sākuma mēs to izmisīgi esam meklējuši. Mēs to tā arī nekad nesastapām, bet viņa vienmēr bija tuvumā:

– kad mēs okupējām bijušo fabriku “La Stecca” un sākām veidot pavisam citādu mākslas, filosofijas, mūzikas un apkārtnes aktivitāšu centru, stājoties pretī starptautiskām nekustamo īpašumu kompānijām, baņķieriem, dīvainiem politiķiem un stagnējošiem arhitektiem;

– kad mēs dziedājām Adriano Čelentano dziesmas pilsētas ierēdņiem (Zonējuma pārvaldē, kopā ar Isolas bērniem);

– kad “Isola-Rosta” projekta laikā Solvita mūs atbalstīja no Rīgas, un Dans no Bukarestes mums sūtīja savu pirmo “art (get real) estate” zīmējumu izvietošanai uz Punto Rosso slēģiem;

– kad Kristofs naktī uz Isolas kioska uzgleznoja savu darbu “Stratēģisks izskaistinājums”;

– kad kopā ar Oliveru pāri metāla žogam metām sēklu bumbas, lai iekarotu slēgto Isola Pepe Verde teritoriju, kuru tik ļoti vēlējāmies;

– kad okupējām Galfa augstceltni un uz tās fasādes izvietojām plakātu ar tekstu “Si potrebbe anche pensare di volare” (Jūs pat varētu iedomāties lidojumu);

– kad mēģinājām atkarot sava Isolas rajona horizontu, izmantojot Nikolas “saules mākoni”;

– kad mēģinājām ieviest jaunus jēdzienus savā aktīvistu mākslas praksē, piemēram “fight-specific māksla”, “netīrais kubs” un “izkliedētais centrs”;

– kad ar Stīvu izveidojām lielisko Isolas Mākslas kluba mūzikas grupu. 

Un tad piepeši, kad visi bijām pārliecināti, ka šovasar San Mauro Čilento pilsētā varam atgūt Pola Siņaka “Anarhijas laiku”, mēs redzējām Utopiju, smejoties pārlidojam mūsu galvām Piaggio Ape-mobilī.

Mēs esam droši, viņa sekos mums uz Rīgu. Varbūt jūs viņu satiksiet, apskatot mūsu darbus Utopiskajā pilsētā / Survival Kit #6…

(Berts Teiss, Kamila Topuntoli, Isolas mākslas centrs)

"Lano" (2012). Video instalācija (7:17 min). Courtesy: James Cohan Gallery, Galerie Emmanuel Perrotin, and Galleri Nicolai Wallner

“Lano” darbība norisinās spoku pilsētā Lano del Rio, kuru 1913. gadā dibināja sociologs Džobs Herimens. Irigācijas un ūdensapgādes sistēmu saplīšanas dēļ gan projekts, gan pilsēta pirms gandrīz gadsimta tika pamesti. Mēs vērojam šo tuksnesi un utopiskās pilsētas paliekas spēcīgā lietū. Drīz vien kadrā parādās virs drupām ierīkota cauruļu sistēma. Tā ir viena no tām dīvainajām ierīcēm, kuras izmanto mākslīga lietus radīšanai filmu uzņemšanas laukumos. Kāda sieviete cenšas nepieļaut ietaises sabrukšanu. Kā Sīzifs veļot akmeni, viņa cenšas aizvietot ķieģeļus un akmeņus, kas izkrīt no jau sabrukušās būves. Vairākas reizes filmas laikā kadrs atgriežas tumšā, drūmā mašīntelpā, kas nesaprotamā veidā šķiet saistīta ar drupām. Justs saka, ka “Lano ir vairs neesošas vietas drupas, bet vienlaikus arī vieta, kura nekad līdz galam neīstenojas. Izveidojas dubultnozīme – dīvains utopijas un distopijas savienojums, kuru piepilda gan neveiksme, gan iedvesmojoši ideāli.”

Jespers Justs (1974) ir dāņu mākslinieks, kura izvēlētais medijs ir filma. Viņš studējis Karaliskajā Dānijas mākslas akadēmijā (1997–2003), dzīvo un strādā Ņujorkā. Izmantojot Holivudas kino stratēģijas, viņš rada atmosfēriskas noskaņu filmas ar neviennozīmīgiem, neatrisinātiem sižetiem un varoņiem, kuri rīkojas šķietami neatbilstoši savām lomām.

Jespers Justs pārstāvēja Dāniju 2013. gada Venēcijas biennālē.

"Telpiskā plānošana un organizēšana" (2002). Video (09:01 min)

Šīs filmas darbība norisinās nepabeigtas viesnīcas būvkonstrukcijā. Šis tehnoloģiski novecojušais, sociālistiskās būvniecības modernā šika atliekas atgādinošais skelets no betona un tērauda elementiem ir struktūra, kas nosaka, kā rīkosies par istabenēm pārģērbtas meitenes. Viņas skrien augšup un lejup pa kāpnēm, steidzoties uz neesošām istabām un atpakaļ, klājot gultas un liekoties gulēt. Viņas turpina rosīties arī tad, kad parādās strādnieki, lai nojauktu ēku. Nojaukšanas kadri pārklājas ar kadriem, kuros meitenes kā hipnotiskā transā joprojām atkārto savas darbības.

Alicja Karska un Aleksandra Vente veido instalācijas, fotogrāfiju sērijas, autorgrāmatas, video, filmas un publiskus mākslas projektus. Daudzos darbos viņas pievēršas atmiņas jautājumam un aizmirstā un ignorētā atgūšanai kultūrā. Karska un Vente dokumentē izzūdošas laikmetīgās vizualitātes zonas, urbāno nomaļu kultūras parādības un šodienas iztēles perifēriju. Dialogu ar pagātni viņas veido atšķirīgi no dominējošiem vēstures naratīviem, bieži izmatojot latentas vai ignorētas atmiņas tēlus.

"Utopijas metro" (2014). Instalācija

„Utopijas metro” ir metro sistēma labākai, laimīgākai, harmoniskākai un efektīvākai Rīgai. Sākotnējā metro sistēma tika plānota pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, tās pirmo kārtu bija paredzēts atvērt deviņdesmitajos un trīs metro līniju izbūvi pabeigt līdz 2021. gadam. Padomju Savienībā metro simbolizēja utopisku nākotnes vīziju un valsts potenciālu. „Utopijas metro” balstīts pieņēmumā, ka metro būvniecība paslepus turpinājusies kopš 80. gadiem un drīzumā tas tiks atvērts pasažieriem. Metro utopiskā ideja pielāgota mūsdienām – metro būvniecībai tiks saņemts Eiropas Savienības finansējums, un citu padomju republiku strādnieku vietā Latvijas sarūkošais iedzīvotāju skaits tiks papildināts, iesaistot strādniekus no mazāk veiksmīgām ES valstīm un aicinot ārzemēs strādājošos latviešus atgriezties mājās; lai paātrinātu būvniecību un ieviestu latviskas vērtības, tiks rīkotas metro talkas.

Laura Ķeniņš ir kanādiešu-latviešu izcelsmes māksliniece un mākslas žurnāliste, dzimusi Toronto, dzīvo un strādā Rīgā. Studējusi grafiku un fotogrāfiju Jaunskotijas Mākslas un dizaina koledžā (NSCAD) Halifaksā, Kanādā. Darbojas ar komiksiem, zīmēšanu, grafiku, instalāciju un citiem medijiem.

"Bez nosaukuma" (2010). 4 gaismas kastes, 50 x 170 x 6 cm

Futūristiskas, apokaliptiskas un eksotiskas vīzijas par bijušās kuģubūvētavas teritoriju Gdaņskā. Savādošana to pārceļ citā, iespējams, labākā realitātē. Sapņi savienojas ar globālās ekonomikas patiesajām stratēģijām, kas šos sapņus pārvērš drupās, sagraujot vidi, darbavietas un sociālās saites.

Gžegožs Klamans (1959) ir kritisks mākslinieks, mākslas pasniedzējs un neatkarīgas mākslas kustības vadītājs Gdaņskā. Viņš Polijā aizsāka kontekstā balstītas aktivitātes, mākslu publiskajā telpā, kā arī aktīvismu, izveidojot neatkarīgas struktūras laikmetīgās mākslas radīšanai un izstādīšanai. Viņa darbi atklāj aktivitāšu pieredzi publiskajā telpā un teorētisko interesi par laikmetīgumu un nākotni, it sevišķi problēmām, kas saistītas ar autoritāti, tehnoloģijām, medicīnu un ķermeni kā manipulāciju obkektu.

"Apdzīvojot vietas un telpas" (2014). Videoinstalācija

Pilsētas urbānā vide, ko radījis cilvēks, ierobežo tā kustību, pārvietošanos un komunikāciju publiskās vietās. Cilvēka darbību pārnese no ierastās vides uz neierastu rada jautājumus – cik daudz un kā mēs apzināmies savas darbības, cik bieži tās kļūst automātiskas?

Darbs ved ceļojumā uz sevi pašu.

Linda Konone darbojas ar attēlu un skaņu dažādos medijos. Pēta laiku, kustību un telpu. 

"Rodot ceļus" (2013). Video instalācija (23:44 un 2:15 min)

Savam darbam “Rodot ceļus” (Stambulas biennāle, 2013) Maidera Lopesa filmēja satiksmi Karakejā (Stambulā), fiksējot gājēju kustību šajā dzīvajā krustojumā, lai izveidotu video un uzvedības rokasgrāmatu garāmgājējiem, balstoties uz maršrutu klasifikāciju. Viņa pēta, kā kustības telpa, kurā ik dienu saplūst cilvēku tūkstoši, var darboties, balstoties līdzāspastāvēšanā, sapratnē un jaunu maršrutu veidošanā no esošajiem noteikumiem (pašorganizēti gājēji rada kolektīvu risinājumu, saskaroties ar šķēršļiem un telpiskām pretrunām), un cilvēku plūsmu pa gājēju noteiktiem maršrutiem kā alternatīvu automaģistrāles noteikumiem.

Maidera Lopesa dzimusi 1975. gadā Sansebastianā, Spānijā, kur viņa joprojām dzīvo un strādā. Beigusi Mākslas fakultāti Basku Zemes universitātē Bilbao (1988) un ieguvusi maģistra grādu Čelsijas Mākslas un dizaina koledžā Londonā (1999). Maideru Lopesu saista intervenes vidē, dažādās situācijās un arhitektūrā. Viņas darbi bieži ietver aktīvu apkārtējo iesaistīšanu, pārsteidzot ar nebēdnīgām izmaiņām kādā ierastā telpas aspektā.

Viņa piedalījusies daudzās izstādēs gan Eiropā, gan ārpus tās, arī 51. Venēcijas biennālē (2005).

"Mākslīgās augstienes" (2013). Instalācija

Projektā “Mākslīgās augstienes” tiek apskatītas mākslīgi radītas virsotnes Stokholmā. Šīs virsotnes – izgāztuves un kalni, kas atrodas gan pilsētas centrā, gan priekšpilsētās – ir spilgta 50.–80. gadu modernās pilsētvides plānošanas liecība, kas piedāvā alternatīvu skatījumu uz pilsētas izaugsmi un pārvērtībām. Mūsdienās šīs teritorijas ir uz robežas starp dabu un kultūru – tajās var atrast gan aizaugušus parkus, gan koptus disku golfa laukumus un topošas slēpošanas trases.

Sākumā šī ideja – pārvērst no šahtu rakšanas un spridzināšanas darbiem pāri palikušās zemes masas augstos pauguros – bija pilsētas daiļdārzniekam Holgeram Blumam. Viņš drīzāk gribēja šīs virsotnes izveidot kā skulptūras, nevis kā dabiskās topogrāfijas sastāvdaļas; viņš arī uzskatīja šīs mākslīgi radītās virsotnes par piemērotām atpūtas zonām un slēpošanas trasēm. Bluma acīs virsotnes nebija ne celtniecības objekti, ne parki, bet patstāvīgi mākslas darbi.

Utopiskās pilsētas kontekstā tiek izcelts virsotņu konceptuālais raksturs. Stāsts par mākslīgajām virsotnēm un Holgera Bluma sapni par pilsētas apzaļumoto teritoriju attīstību tiek apskatīts jaunā gaismā – nevis no vēsturiskās perspektīvas, bet kā potenciāls nākotnes attīstības modelis. 

Katarīna Lundgrēna (1978) darbojas Stokholmā.

“Mans darbs balstīts stāstu stāstīšanā un mītu radīšanā, bieži par pamatu ņemot kādu mūsdienu parādību – problēmu vai notikumu, kaut ko neizzinātu vai šķietami pašsaprotamu. Mana pieeja ir balstīta izpētē, un es strādāju ar dažādiem medijiem, arī ar tekstu, video un fotogrāfiju.”

"Lazika - spoku pilsēta" (2014). Video, fotogrāfijas

Vikipēdija: “2011. gada 4. decembrī Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili publiskoja apņemšanos būvēt jaunu lielu apdzīvotu vietu, kura varētu kļūt par otru lielāko aiz galvaspilsētas Tbilisi un par nozīmīgu Rietumgruzijas ekonomisko centru. Tās nosaukums “Lazika” ir atsauce uz šī reģiona – senās Kolhīdas daļas – grieķu-romiešu apzīmējumu.

Kritiķi norādījuši uz iespējamo apdraudējumu netālu esošā Kolketi nacionālā parka florai un faunai.

2012. gada 24. septembrī prezidens Saakašvili atklāja Lazikas pirmo ēku pilsētas adrministrācijai un vairākus jaunus projektus.

Pēc savas koalīcijas uzvaras 2012. gada 1. oktobra parlamenta vēlēšanās, jaunais premjerministrs Bidzina Ivanišvili teica, ka Lazikas attīstība nav lietderīga.”

Marjama Natrošvili, Detu Džinčaradze: "Ielās, uz tiltiem un tukšām sienām. Svešās pilsētās, aizmirstās stacijās, absurdās ēkās, spoku pirtīs, baltajos kubos, pamestās šautuvēs, neesošās fabrikās. It visur māksla mums ir spēle. Aizliegta, maģiska, netverama spēle, kas pārvērstu visu.

Mūsu koncepcijas ir saistītas ar arhitektūru un darbos izmantoto vietu vēsturi, biogrāfiju; ar pilsētvides fragmentu pagātnes izpēti un jaunu ideju un kontekstu pievienošanu, izmantojot dažādus medijus. Pārsvarā strādājot pamestās telpās, savos projektos mēs cenšamies atrast jaunas nozīmes un definīcijas šīm spoku teritorijām.

Lielākoties mēs pievēršamies pamestām telpām, aizmirstu cilvēku, vietu un lietu mitoloģijai un arheoloģijai."

Darbs bez nosaukuma (2014). Instalācija (sadarbībā ar Andri Indānu; tehniskais asistents - Jānis Jasinskis)  

“Jā, jā, jā, man te arī bija ideja no ledusskapjiem māju uzbūvēt, tikai vēl neesmu saņēmies. Kā? Vecie ledusskapji tak neko nemaksā, bet ir ideāli siltuma izolatori. Nu, un tad tik ņem pa ledusskapim un līmē tik kopā, nu, kaut vai ar makrofleksu. Vot. Ideāli. Liec tik kopā, kā lego. Daļu var ar durvīm uz iekšpusi kraut – būs plauktiņi. Nu, tā kā skapīši. Ā, un vispār izskatīsies kā dizains – viss vienās ledusskapju durvīs. A citus ar aizmuguri uz iekšu, tad tie būs kā sildītāji, jo, nu tu jau zini, ir diva veida siltumsūkņi, kas no zemes savāc siltumu un kas no gaisa savāc. Nu, ledusskapis savāc no gaisa. Nu, tu saproti, no tā gaisa, kas viņam iekšā. Un vēl sanāk reāli ietaupīt, jo viņš darbojas elektrības patēriņā 1:5, praktiski gan 1:3. Ar augstumiem vienīgi sākas problēmas, tad viņi kaut kā jāšķiro. Pēc idejas, varētu vienā pusē likt garākos un otrā pusē krāmēt īsākos. Tikai griestus būs grūtāk uztaisīt, tas točna būs grūtāk…”

Katrīna Neiburga absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, studējusi arī Zviedrijā un Francijā. Veido instalācijas, video un gaismas projekcijas, scenogrāfiju un video operas un teātra iestudējumiem, kopš 2000. gada aktīvi piedalās izstādēs un festivālos Latvijā un ārzemēs. Pirmās “Purvīša balvas” ieguvēja (2009).

Andris Eglītis ieguvis maģistra grādu glezniecībā, no 2011.–2013. gadam studējis Augstākajā mākslu institūtā HISK Gentē, Beļģijā. Dažādu nomināciju un balvu ieguvējs, tostarp trešās “Purvīša balvas” laureāts (2013).

"Viesis" (2008). Video (4:16 min)

Videodarbā “Viesis” māksliniece ienāk kadrā un rāpjas šķēršļos, kas gadās ceļā. Veiksmīgu šķēršļu pārvarēšanu kavē viņas pašas montāža, kurā netiek pieļauts tas, ko skatītājs uztvertu kā uzdevuma paveikšanu.

Absurdi, komiski un dīvaini trāpīgi, Katalinas Nikulesku darbi eksistē kaut kur starp performanci un dokumentāciju. Mākslinieces šķietami impulsīvā reakcija uz vietām, kurās viņa nonāk, tiek uzņemta un montēta, lai radītu noslēpumainus notikumus trīs medijos vienlaicīgi: filmā, video un fotogrāfijā. Katalina Nikulesku dzimusi 1978. gadā Bukarestē, Rumānijā, studējusi Ofenbahas Mākslas un dizaina akadēmijā Vācijā, kā arī Sleida Mākslas augstskolā Londonā.

"Brīvs mirklis" (2011). Video (4 min)

Nirs Evrons: "Mans darbs pēta sakarības starp pagātnes attēlojumu un mūsu izpratni par tagadnes un nākotnes procesiem. Tā pamatā ir mijiedarbība starp fotogrāfiju un vēsturi, laiku un tehnoloģijām, kā arī apmaiņa starp dokumentētāju, dokumentēto un skatītāju.

Pārsvarā mani darbi rodas kādas vietas, fakta, stāsta, dokumenta vai kādas personas īpašas biogrāfijas iespaidā. Visbiežāk šī izejas punkta vieta vēsturē ir slēpta, aizmirsta vai izdzēsta. No otras puses, mani darbi var rasties arī, pētot medija specifiku vai materiāla īpašības – graudainību, troksni, ilgstamību, kustību vai krāsu. Mans mērķis ir sintezēt šos neatkarīgos virzienus, radīt politisku apsvērumu un mediju stratēģiju hibrīdu.

Realizētos projektus es izvietoju tā, ka skatītājs tos sastop fiziski, iezīmējot manus teorētiskos apsvērumus. Viņš/viņa ir aicināti apiet objektiem apkārt, pieiet tiem tuvāk vai atkāpties, paskatīties no priekšpuses un aizmugures, iekšpus un ārpus attēlu telpas. Manuprāt, skatītāja pienākums ir mijiedarboties ar izstādīto darbu.

Es arī tiecos pārveidot skatītāja laika pieredzi, montāžas procesā manipulējot dramatisko laiku, lai radītu konstantas, ilgstošas tagadnes sajūtu.

Salīdzinot ar citiem kustīgiem attēliem (TV, kino), savos darbus es cenšos aktivizēt skatītāju, emancipēt viņu no plašsaziņas līdzekļu tirānijas un, ar mākslas palīdzību piedāvāt citu ceļu attēla uztverei."

"Bismuts" (2014). Instalācija

Civilizācijas attīstības pamatā ir ideālās struktūras meklējumi. Dzīves telpas, informācijas, procesu strukturēšana un specializācija ir galvenās progresa iezīmes.

Cilvēka radītā vidē notiek līdzīgi kā dabā, kad cieta viela veidošanās procesā iegūst neizskaidrojami loģiskas, ģeometriski un konstruktīvi nevainojamas struktūras.

Bismuts ir rets metāls, kura specifiskās īpašības nosaka tā pielietojumu. Ikdienā mēs to diez vai bieži pieminam. Pārsvarā tas tiek izmantots nelielos daudzumos elektronikā un farmācijas industrijā. Bismuts, kristalizējoties virzienā no cietēšanas zonas, rada raksturīgu, sistematizētu, kristalizācijas procesa ietekmētu veidojumu. Skulptūrā „Bismuts” gribu parādīt kopsakarības vielu mikrostruktūrās un homogēnos procesos, piemēram, urbanizācijas rezultātā radītās formās: ēkās, dažādās megakonstrukcijās un pat veselu pilsētu uzbūvē.

Kirils Panteļejevs: "Vērošana, pētīšana, pārdomas man palīdz sasniegt apziņas stāvokli, kurā dzimst idejas. Katrā sīkumā var saskatīt analoģijas ar kosmiska mēroga procesiem. Tajā pašā laikā, pētot Visumu, var labāk saprast ikdienas dzīves fenomenus. Savos darbos es aicinu saskatīt nozīmīgo „nenozīmīgajā”, atklāt neredzamās saites, kas šķietami haotiskus un spontānus procesus savieno vienotā sistēmā."

"Sala" (2013). Dažādu mediju instalācija

Fiktīvs arhitekts – pārliecināts modernists, kādreiz talantīgs dizaina institūta nodaļas vadītājs – pēc daudziem bezdarbības gadiem strādā pie privātas savrupmājas projekta Truhanova salā – zaļā atpūtas zonā Kijevas centrā. Konteksts: pamests, nesakārtots zemes pleķis, kurš gaida kādu, kas varētu atļauties to pārvērst briljantā.

Tā ir īsta utopija, tā ir iespējama šeit un tagad. Nemierīgā, neizglītotā sabiedrība atgādina garāmgājēju, kurš ielūkojas pa slimnīcas logu un dod padomus operējošam ķirurgam.

Tavs personīgais viedoklis ir kļūda, kas neietekmē rezultātu, nieks, ko var neievērot, lai realizētu šo trauslo utopiju skarbajā, haotiskajā mūsdienu pasaulē.

Arhitekti, “Grupas Predmetiv” dalībnieki Ivans Melničuks un Oleksandrs Burlaka dzimuši 1982. gadā Kijevā, kur joprojām dzīvo un strādā. Viņi specializējas pilsētas transformāciju dokumentēšanā un pētīšanā. Savā darbībā viņi kritiski aplūko veidus, kā postpadomju telpas arhitektūras mantojums un pilsētas konteksts tiek pārveidots vai izdzēsts no mūsu kolektīvās atmiņas. Studējuši arhitektūru, viņi izvaicā un pēta arhitekta lomu, ideoloģiju un atbildību mūsdienās.

"Dzeja interjerā" (2014). Instalācijas

“Dzeja interjerā” ir objektu sērija, kuru tās autors nu jau vairāk nekā gadu papildina ar jauniem darbiem. Visas cikla instalācijas vieno dzejas teksta klātesamība, “pārstrādāšana” un eksponēšana. Elektroniskie un elektromehāniskie objekti veidoliski atsaucas uz monstrozo sadzīves tehniku, un tie autora ielikto tekstu izpilda savam medijam raksturīgā veidā (projicē, vienus audioierakstus samiksē ar citiem, pēc noteiktas programmas izvada tekstu uz ekrāna u. c.). 

Runājot par darbu tekstuālo saturu, jāpiemin dzejnieka tieksme pārvarēt valodas automātismu, atsakoties no ierastās sintakses – līdz ar to šajā darbu ciklā dzeja veidojas kā nozīmju mākoņi, kā frāžu datu bāzes, kā atsevišķu vārdu nejauši savienojumi. 

Autora darbs ar mašīnām ir sava veida kontrolējamu nejaušību ģenerēšana.

Dzejnieks un mediju mākslinieks, Artūrs Punte ir viens no apvienības “Orbīta” (1999) dibinātājiem, daudzu dzejas grāmatu autors, redaktors un izdevējs. “Orbītas” sastāvā un individuāli piedalījies izstādēs un festivālos Latvijā un ārzemēs. No nesenākajiem minami “Draudzības (re)konstrukcija” Stūra mājā (2014), Cēsu mākslas festivāls (2014), Tallinas Grafikas triennāle mākslas muzejā KUMU (2014), jaunā teātra festivāls “Läti kama” Tartu un Tallinā (2012), dzejas festivāls “Slowwwo” Kaļiņingradā (2012), izstāde “texts=attēls” laikmetīgās mākslas centrā “kim?” (2012), dzejas festivāls Permā “SlovoNova” (2013)), projekta “Rīgas dzejas karte” kurators. 

"Miers , Darbs , Laime" (2014). Instalācija

Pagājušā gadsimta 60. gados tēlnieks Leonīds Kristovskis radīja pasūtījuma darbu – apmēram 16 m garu un gandrīz 3 m augstu cilni Daugauvpils stikla šķiedras rūpnīcas kultūras namam. Cilnis ir veidots sociālistiskā reālisma stilā ar attiecīgajam laika nogrieznim raksturīgajiem ideoloģiskajiem simboliem un priekšstatiem par ideālu sabiedrību un tās dzīvi. Darbs netika uzstādīts, jo atklājās, ka tēlnieka un arhitekta komunikācijas problēmu rezultātā tas izveidots tā, ka aizsedz durvis uz skatītāju zāli.

Instalācija rekonstruē šo situāciju, reflektējot par sociālistiskā režīma ideoloģisko un utopisko ideju kvintesenci tagadnes kontekstā (pamestas rūpnīcas telpas).

Projektu realizēt palīdzēja Elizabete Šatrovska, Tālis Beņķis un Andžella Kristovska.

Vilnis Putrāms dzīvo Latvijā un Vācijā. Izstādēs piedalās kopš 1986. gada, līdz 1994. gadam mākslinieku grupas LPSR-Z dalībnieks. Vairākus gadus sadarbojies ar Bolderājas grupu. Pēdējā laikā pievērsies mākslas aktivitātēm ārpus izstāžu zālēm esošos interjeros ar mērķi uzrunāt nejaušu, nesagatavotu skatītāju tam neierastā vidē, provocējot, rosinot līdzdarboties un mainīt skatījumu uz ierastām lietām un situācijām.

Vladimirs Jakušonoks kopš 1996. gada ir Bolderājas grupas vadītājs, šīs radošās apvienības darbības ietvaros realizējot dažādas ar pilsētvidi saistītas akcijas.

"EARZOOM" (2014). Instalācija

Tehnoloģiju attīstības rezultātā skaņas reprodukcija vairs nav atkarīga no fiziska objekta klātbūtnes, tādejādi radot dislokāciju starp to, ko redzam un to, ko dzirdam. Franču komponists un teorētiķis Pjērs Šēfers (Pierre Schaeffer) 20. gadsimta vidū formulēja akusmatiskās klausīšanās modeli, reducējot klausīšanās pieredzi uz skaņu atrauti no tās cēloņiem.

Instalācija ir mēģinājums šo modeli apvērst, radot utopisku vidi, kurā objektu un skaņas saistība ir acīmredzama, bet šī acīmredzamība nebūt neizskaidro objekta un skaņas kompleksās attiecības, radot iespēju šizofoniskām spekulācijām par skaņas izcelsmi un saistību ar redzēto.

Mārtiņa Roķa interešu priekšplānā ir cilvēka uztveres robežas, ķermeņa un telpas attiecības. Autors studējis filozofiju Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un individuāli apguvis audio vizuālo programmēšanu. Kopš 90. gadu beigām eksperimentē ar elektronisko mūziku, strādājot ar skaņu dažādos kontekstos un formās, uzstājoties eksperimentālās mūzikas koncertos, veidojot instalācijas un skaņdarbus multikanālu sistēmām. 

"Dzirdēju, pirms kāda laika te bija koncerts" (2014). Skaņas instalācija

"Katra pilsēta ir citāda. Reiz es Viļņā satiku kādu draugu. Mēs staigājām un sarunājāmies, līdz attapāmies pie upes. Manā somā bija gumijas zābaku pāris, kurus es piedāvāju draugam uzvilkt. Mēs nogājām līdz krastam un paspērām dažus soļus upē. Devāmies uz lielu betona lietus ūdens noteku. Iekāpām notekā un gājām apmēram desmit metrus, līdz nonācām lielākā telpā, kur varējām nostāties pilnā augumā. Tur bija šūpuļtīkls. Piedāvāju draugam atgulties. Mēs vairs nesarunājāmies. Sākām vērot. Notekas gals veidoja apaļu caurumu ar skatu uz upi. Tieši zem šūpuļtīkla bija avots. Ūdens skaņa sajaucās ar upes skaņu. Tas radīja dīvainu sajūtu, jo skats nesakrita ar to, ko vajadzētu dzirdēt. Ūdens plūda uz upi. Acis un ausis sāka aprast ar telpu. Mēs ieraudzījām betona sienas un dzirdējām garāmgājēju sarunu fragmentus. Mēs brīdi sēdējām iekšpusē, tad turpinājām savu pastaigu. Nākošreiz es satikšu savu draugu Rīgā. Mēs dosimies pastaigā, domāsim par festivāla norises vietu un situāciju ap to. "

Augusts Serapins : "Kā parādīt apslēptas darbības un vietas, neatklājot to apslēptību? Apslēpšana caur atklātību un pretējas stratēģijas ir ikdienas dzīves pieredze. Paradoksāli, ka ar apslēptību (gluži kā ar noslēpumu) vienmēr ir jādalās, lai tā paliktu apslēpta. "

"Šangri-la" (2014). Arhīva kvalitātes pigmenta tintes izdrukas uz kokvilnas šķiedru papīra. Dažādi izmēri.

Šangri-la (Shangri-La) ir izdomāta vieta, raksturota kā mistiska, utopiska un no ārējās pasaules kalnu norobežota ieleja Ķīnā – paradīze zemes virsū.

Patlaban Ķīna ir viena no pasaulē straujāk augošajām ekonomikām. Mūsdienu Ķīnā milzīgās miljonu pilsētas ir kļuvušas par savdabīgu apsolīto zemi daudziem laimes meklētājiem no lauku teritorijām.

Darbu sērijas ietvaros tika pētītas ainavas izmaiņas ekonomiski aktīvākā Ķīnas reģiona pilsētās Šanhajā, Sudžo, Hangžo, Šenžeņā un Guandžo. Īpaša uzmanība tika pievērsta teritorijām, kurās daļēji nojaukta vecā apbūve, lai būvētu jaunos debesskrāpju rajonus. Naktī atklājas, ka jauno teritoriju plānošana, iedzīvotāju izmitināšana, vecās apbūves nojaukšana un jaunceltņu būvniecība noris apokaliptiskos apjomos un bieži vien daļēji nojauktās mājās joprojām dzīvo cilvēki.

Alnis Stakle (1975) dzīvo un strādā Latvijā. Izstādēs piedalās kopš 1998. gada.

“Mani vienmēr ir interesējušas vides vizuālās identitātes saiknes ar sociālajām konstrukcijām un kolektīvajiem mītiem. Mani pārvietošanās maršruti pilsētvidē balstās meklējumos starp šķietami svarīgajām un nesvarīgajām vietām, pievēršoties tām, kuras būtībā ir nestabilas un vienlaicīgi raksturo gan vides noārdīšanos, gan attīstību.”

"Laimīgu Jauno gadu" (2011). Video instalācija (16:42 min)

Lukašs Surovecs: "Mans darbs ir pārdomas par nelegālu eksistenci, kas saistās ne tikai ar brīvu izvēli, bet arī ar sabiedrības izslēgto personu bezieguvumu situāciju.

“Laimīgu jauno gadu” ir māksliniecisku intervenču sērija, kas vērsta uz Katovices bezpajumtnieku sapņu piepildīšanu. Tas ir atvērts projekts. Savveida manifests, ko veido cikliska projekta varoņu mājvietas būvēšana vai pārbūvēšana.

“Laimīgu jauno gadu” ir darbs par konkrētu bezpajumtnieku grupu un viņu nelegālo eksistenci. Tas ir stāsts par šo kopienu ar savu vērtību sistēmu, tiesībām un pienākumiem, cenšoties izdzīvot kapitālisma džungļos. Šis ir pētījums par vientulību, kas cilvēka dzīvē rada neatgriezeniskas sekas. Šis ir stāsts par bezpalīdzību un sapni kādu dienu atrast pastāvīgu jumtu virs galvas vai zemes gabalu, ko nenāktos pamest." 

Lukašs Surovecs (1985) veido starpdisciplinārus – tēlniecības, video un performanču – darbus, kā arī instalācijas publiskā telpā. Savos mākslinieciskajos meklējumos viņš bieži apskata sociāli marginālo sabiedrības grupu funkcionēšanu, kā arī projektē sociāli mākslinieciskus risinājumus. Surovecam māksla ir savveida instruments pasaules pētniecībai, ļaujot to labāk izmantot.

"Utopijas sapnis" (2014). Audioinstalācija. Teksti sengrieķu, angļu, latviešu un vācu valodā.

Tekstu avoti:

1. Aristotelis. Politika. II, 1267b20–1268a14. Platons. Kritijs. 108e–109a; 113b–113e; 115c–116c.

2. Ernests Dausons. Dum Nos Fata Sinunt, Oculos Satiemus Amore [fragments]. Frānsiss Bēkons. Jaunā Atlantīda [fragmenti]. Edvarda Līra limerikas [no 1846. un 1872. gada nonsensa grāmatām]. Herberts Velss. Mūsdienu utopija [I nodaļas 1. paragrāfa sākums].

3. Anna Lācis. No piezīmju burtnīcas // Anna Lācis. Rīga: Liesma, 1973, 203. un 221. lpp. Анна Лацис. Красная гвоздика. Воспоминания. Рига: Лиесма, 1984, с. 83, 85, 85–86, 93 [tulk. Jānis Taurens]. Asja Lacis. Revolutinär im Beruf. Berichte über proletrisches Theater, über Meyerhold, Brecht, Benjamin und Piskator / Hrsg. von Hildegard Brenner. München: Rogner & Bernhard, 1971, S. 46–48 [tulk. Jānis Taurens]. Linarda Laicena dzejolis Ho-Taī no Asjai veltītā krājuma Ho-Taī. Rīga: Liesma, 1968, 27.–28. lpp.

4. Valters Benjamins. Pasāžu darbs [N1,1; N1a,8; K2,3; K 1,3; K1,4; K1a4; K2,5; K2a4; P°,4 – GS, V]. Francs Kafka [GS, II, S. 432–432]. Francs Kafka: Kā tika uzcelts Ķīnas mūris [GS, II, S. 678]. Sapņu kičs [GS, II, S. 620, 622]. Bērnu dzejolītis no Bērnība Berlīnē ap 1900. gadu (Kumpainītis) [GS, IV, S. 303]. GS = Gesammelte Schriften / Herausg. von Rolf Tiedemann and Herman Schweppenhäuser. Suhrkamp, 1991.

Iedomājieties neredzamu pilsētu vārdā Asja. Sieviete, kurai savus darbus veltījis gan pasaulslavens filozofs, gan pašmāju dzejnieks. Kopā ar Valteru Benjaminu 1924. gada rudenī sarakstīta “Neapole” (Neapel). Anna Lācis varbūt ir Latvijas vienīgā saistība ar pasaules filozofiju – pārējais ir vienkārši provinciālisms.

Iedomājieties telpu ar Kafkas darbiem raksturīgiem zemiem griestiem, jūs apņem balsu dūkoņa dažādās valodās, Le bruissement de la langue – tā ir valodas utopija. Sakritība ar Rolāna Barta ideju ir nejauša, bet trāpīga.

Hipodams veido regulāru Pirejas plānu un domā par ideālu pilsētu, bet Platons apraksta mītisko Atlantīdu, aizsākot renesansē tik populāro ideālo pilsētu vīzijas. Anglija ir sala iepretim kontinentam, un “Jaunā Atlantīda” ir uz salas, bet Herberts Velss runā par “valsts kuģi”.

Nekādas antiutopijas – tikai sapnis un kičs. 74 gadi kopš Benjamina nāves, bet viņa skatījums uz vēsturi un nākotni (un Kafku, un sireālismu, un Asju) ir tikpat nesaprotams kā sengrieķu valoda. Valodas dūkoņa..., bet kaut kur fonā ir jēga.

Reinis Dzudzilo. Scenogrāfs. Dzimis 1987. gadā. Miesīgā sieva – Krista Dzudzilo.
Jānis Taurens. Dzīvo kopā ar sievu un meitu, lasa grāmatas. Raksta un lasa lekcijas par filozofiju, estētiku, laikmetīgo mākslu un arhitektūru.

"Sodevahe" (2012). Dažādu mediju instalācija. Izstāde veidota kopā ar Marika Agu, Kārels Narro, Pents Talvets, Tanels Kilaotss, Risto Rosārs, Rainers Sirkels, Hanna Tīdusa, Erki Menniste, Risto Kalmre, Nēme Kilms, Jānuss Kalde, Anastasija Ševčenko. Igaunijas mākslas muzeja īpašums.

Šajā darbā apskatīts viens no Tallinas unikālākajiem rajoniem – Sodevahes ciems, kas izveidojies nelegāli kā  sezonāla būdiņu pilsēta un lauksaimnieciska teritorija pie lidostas. 2011. gada vasarā šo rajonu bija paredzēts “kartēt” gan citu pilsētas daļu iedzīvotājiem, gan Sodevahes vietējiem, uztverot to kā īstu pilsētas rajonu ar savu infrastrunktūru un funkcionēšanas loģiku.

Timo Totss ir neatkarīgs mākslinieks. Ziemā dzīvo un strādā Tartu, vasarā – Mājāmā, Igaunijas dienvidos.

"Sagatavo laukumu" (2013/2014). Instalācija / video (7:58 min)

Insalācija “Sagatavo laukumu” pēta mūsdienu pilsētu centrālo vietu potenciālu. Sarežģītajā pilsētas telpas struktūrā centrālais laukums bieži noder par vietu kritiski noskaņotu pilsoņu netradicionāliem un izaicinošiem viedokļiem. Lai gan daudzi spēcīgi režīmi uzskata, ka laukumos vajadzētu dominēt valstiska rakstura pieminekļiem, pilsoņi labprātāk tos izmanto, lai apmainītos viedokļiem par pārmaiņām. Tādējādi laukumi iegūst monumentālu raksturu.

Mūsu instalācija vizualizē laukumu kā nepabeigtu un vienmēr mainīgu pieminekli. Tā apskata attiecības starp formu, funkciju un nozīmi, pilsētas attīstības un garīgas un fiziskas izaugsmes ietvarā. Darba virsma veido daudznozīmīgu tāfeli, ko apdzīvo abstrakti zīmējumi, īslaicīgas miniatūras struktūras un no dažādiem materiāliem izgatavotas butaforijas.

Daļa no instalācijas ir video “Sagatavo laukumu”, kurā “Topp & Dubio” attīra kvadrāta formas laukumu uz pamestas fabrikas netīrās grīdas.

“Topp & Dubio” ir starpdisciplināru mākslinieku duets, kas dzīvo un strādā Hāgā, Nīderlandē. Viņi pēta un šķetina realitāti no konceptuāla sākumpunkta, kurš bieži vien rodas no pēkšņiem ziņkāres mirkļiem un vēlmes apskatīt paralēlās pasaules. Viņu darbi brīvi aplūko faktus un fikciju, mākslas un ikdienas dzīves jēdzienu, personisko un publisko, vērojumu un līdzdalību, autentiskumu, vēsturi un dokumentāciju, iztēles romantismu un realitātes absurdu.

"Noir Rīga" (2014). Grāmata (Ainars Kamoliņš, Sanita Grīna, Paulis Liepa, Alise Landsberga), instalācija (Iliana Veinberga, Vilnis Vējš), pētījums

Pamošanās vēlā rītā, nogurums, klīšana pa pilsētas rajoniem, kas nav ierakstīti tūrisma ceļvežos, nejauši satikti cilvēki un noklausītas svešas sarunas. Var arī iztēloties vairs neesošus vai grūti atrodamus piesmēķētus krogus – lai arī tie pretendē uz šiku, tomēr tos apmeklē vien sabiedrības padibenes. Var iedomāties, kā nejauši satikta femme fatale rosina kaislības un pamudina mainīt esošo dzīves plūdumu. Var arī iepīties kādā atgadījumā un kļūt par bez vainas vainīgo. Atrodoties šādu noskaņu un notikumu virpulī, mainās arī pilsētas seja, kurā tas viss notiek. Priekšplānā izvirzās tās ēnainā puse. Tā parasti ir noslēpta paviršam vērotājam, pat ja viņš lūko pilsētā rast eksotiku un izraušanos no ikdienas rutīnas. Ne jau paši notikumi ir apslēpti ikdienišķam vērojumam. Tos jebkurš var viegli ieraudzīt vai pieredzēt. Grūtāk ir šos notikumus redzēt noteiktā iztēles telpā, kurā pilsēta atklājas noir izgaismojumā. Šajā projektā utopiskā pilsēta ir noir pilsēta, Rīga, kas tiek piedāvāta nejauša iebraucēja vērojumam.

Ilianas Veinbergas un Aināra Kamoliņa interešu lokā ir filozofijas, literatūras, mākslas, kultūras vēstures nesvarīgie un aizmirstie stāsti. Viens no veidiem, kā tos padarīt būtiskus, ir rekontekstualizēšana ar citu mediju starpniecību. Ilianas Veinbergas un Aināra Kamoliņa mērķis ir ieformēt šos mazos stāstus, balansējot starp jēgu un joku, tā, lai tie atklātu, iespējams, iepriekš apslēptu domu vai satura potencialitāti. 

“Ligudiks”, “Vērtībmetrs” un “Mākslas darbs, kurš sastāv tikai no tā vērtības” (2013). Instalācija

Trīs neatkarīgi darbi “Ligudiks”, “Vērtībmetrs” un “Mākslas darbs, kurš sastāv tikai no tā vērtības” tiek izstādīti kā lielākas instalācijas daļas. Veidojot šo mākslas darbu, mums bija svarīgi domāt par vērtības jēdziena transofrmāciju no izteikti fizikālas formas par abstrakciju, kura var neiekļauties fizikālās realitātes noteikumos un iekšējās sakarībās. “Ligudiks” un “Vērtībmetrs” ir elementi, kam jāpadara ticamāka „Mākslas darba, kurš sastāv tikai no tā vērtības” tīrā ideja. Protams, mēs zināmā mērā zobojamies par pastāvošo ekonomisko sistēmu, kura, mūsuprāt, jau ietver diezgan daudz objektu, vienošanos un ideju, kas sasaucas ar mūsu darbiem.

„Visible Solutions SIA” ir mākslas darbu uzņēmums, kuru 2010. gadā Tallinā dibinājuši trīs mākslinieki – Sigrida Vīre (1979), Tāniels Raudseps (1978) un Karels Koplimetss (1986). Uzņēmumu galvenokārt interesē pasaules ekonomikas mehānika un mākslas pasaule; viņi mēģina pretstatīt šīs jomas un nodarboties ar ekonomiku kā mākslu, bet mākslu – kā tirdzniecību un ražošanu.

"EDIFICE RECIFE" (2013). 22 ierāmēti triptihi (38 x 54 cm katrs), tintes druka uz kokvilnas šķiedru papīra

Darbs “EDIFICE RECIFE” iezīmē šķiru attiecību atspoguļojumu Brazīlijas ziemeļaustrumu pilsētas Resifi arhitektūrā un pilsētplānošanā, piedāvājot fotogrāfijas un tekstus par šīs attīstības valsts ekonomikas noteikto jauno estētiku. Resifi pilsētā 1961. gadā modernitātes ideāls tika ieviests likumdošanā, nosakot, ka trīsdimensiju mākslas darbu novietošana pie jaunceļamām dzīvojamām ēkām ir obligāta, ja ēku platība pāsniedz 1000 kvadrātmetru, pieaicinot tikai vietējos māksliniekus. No 60. līdz 80. gadiem šo darbu – lielākoties skulptūru – radīšanā piedalījās atzīti modernisma tradīciju pārstāvoši mākslinieki. Ieinteresētas ātrākā nekustamo īpašumu projektu pabeigšanā, kopš deviņdesmitajiem būvfirmas ir veicinājušas izmaiņas likumdošanā un šos mākslas darbus rada pašas. Parasti šie darbi ir novietoti netālu no ieejām ēkās un ir pakļauti nepārtrauktam durvju sargu vērojumam un rūpēm. 2013. gadā Barbara Vagnere un Benjamins de Burka nofotografēja 66 no šīm skulptūrām un apkopoja 66 durvju sargu stāstus.

Barbara Vagnere un Benjamins de Burka pēta, kā atšķiras pārmantoti estētiskie spriedumi dažādās attīstības valstu sabiedrības šķirās. Savā kopējā praksē mākslinieki izmanto sakarības starp dokumentalitāti un mākslu, pielietojot pazīstamas stāstījuma formas, lai uzdotu fundamentālus jautājumus par mākslas īsto sociālo un politisko vērtību un to, kam tā tiek radīta un kādēļ. Veicot intervijas, aptaujas un apokopojot pieņemtās vizuālās kultūras radīšanas formas, viņi vienā līmenī attēlo atšķirīgus un pretrunīgus realitātes elementus, lai sašķobītu nostiprinājušās hierarhijas, raisot pirmajā brīdī nepamanāmus jautājumus par gaumi, tradīciju, rasi, šķiru, piederību un statusu.

"Horror vacui" (2013). Video (20 min)

Darbu Horror Vacui ir iedvesmojusi interese par tukšām, pamestām vietām un ēkām Rīgā un ap tām savītām asociācijām un naratīviem. Izejot no jēdziena horror vacui jeb bailēm no tukšuma un dziņas to piepildīt Janīna Valtere ir izveidojusi stāstījumu videokolāžu, kas ietver mākslinieces pieredzi šajās telpās un tajās atrastos pagātnes nospiedumus.

Janīna Valtere ir Berlīnē dzīvojoša māksliniece, kas savos darbos pievēršas urbānām parādībām. Pieredze arhitektūrā, pilsētplānošanā un telpas stratēģijās viņai ļauj koncentrēties uz urbāno dinamiku, tostarp arhitektūras pazīmēm, publiskās telpas apropriāciju vai tirgus ietekmētām pilsētvides situācijām dažādās valstīs. Viņa pasniedz Berlīnes Tehniskās universitātes Arhitektūras institūta Mākslas fakultātē un ir viesprofesore RISEBA Rīgā.

"Falowiec / Viļņveida Ēka" (2005). Instalācija. Zachęta – Nacionālās mākslas galerijas, Varšava īpašums

Tamborētās ēkas prototips ir garākais Polijas daudzzīvokļu nams, kas celts 70. gadu sākumā Pržimoržes rajonā, Gdaņskā. Stikla, tērauda un betona arhitektūra, maksimāli vienkārša un funkcionāla, komunistu versijā bija ārkārtīgi dehumanizēta. Šī un daudzu citu līdzīgu namu vienādotie būvapjomi, kāpņu telpas, nepraktiskie dzīvokļi nepieļāva nekādu individuālismu. Tamborētais nams ir mēģinājums pretoties gigantiskajai celtnes formai, parādīt to “cilvēciskā” mērogā un ar materiāla palīdzību demistificēt varu un spēku. Vienlaikus tā ir cīņa ar otras, neierastās matērijas mērogu, un ar vislielāko koncentrēšanos, bez kuras maziņās kāpnes, logi un balkoni pazustu. Julitas Vojcikas izmanotā tehnika ļauj pieskaitīt šo darbu ikdienas dzīves apcerējumu žanram. Piešķirot banālām darbībām estētisku dimensiju, māksliniece dīvainā kārtā ikdienišķo padara vērtīgu.

Julita Vojcika (1971) ir performanču un video māksliniece. Savos hepeningos un mākslinieciskās intervencēs viņa norāda uz strīdīgiem aspektiem strauji mainīgās pasaules sociālajā dzīvē. Viņas mērķis ir ne tikai sašķobīt dažādus sabiedrības noteikumus un normas, bet arī radīt jaunus veidus, kā aplūkot novecojušu kultūras kodu radītas stagnējošas paražas. Viņa pārbauda brīvības un sociālās pieejamības robežas, ieviešot mākslas pasaulē demokrātijas vēsmas, aicinot sabiedrību savā lokā, iesaistot to dažādās aktivitātēs un nojaucot robežu starp mākslinieku un skatītāju. 

"Parīzes sindroms" (2007/2008). Video (10:00 min) 

Filma par ilgām pēc kaut kā. Parīzes sindroms ir psiholoģiska saslimšana, kuru diagnosticē japāņiem, kuri strādā vai devušies atvaļinājumā uz Parīzi. Tā ir trauma, kas rodas no nespējas samierināt savu sapņu tēlu – Parīzi kā pasaku pilsētu, kā mīlas pilsētu, kā šarmantu francūžu pilsētu – ar skarbo īstenību. Veidojas savdabīgs negatīvs kultūršoks. Sapnis/simulācija/tēls/vēlme satopas ar īstenību/reālo pasauli.

Darbs filmēts Guandžo (Ķīna) dzīvojamajos rajonos, kur gan vide, gan abi varoņi izskatās pazuduši un iestrēguši; pazuduši kontekstā un laikā, ievietoti kādas pagātnes, citas utopijas pasaulē vai filmas uzņemšanas laukumā. Īstenība, kas kļūst par attēlu, sastingusi bez pagātnes, tagadnes vai nākotnes.

Darbu grupa “Parīzes sindroms” veidota kopš 2007. gada; tā iekļauj arī kafejnīcu un viesnīcu “Parīzes sindroms” Leipcigas Laikmetīgās mākslas galerijā.

Mākslinieks Dzjuņs Jans darbojas Vīnē (Austrijā), Jokohamā (Japānā) un Taipejā (Taivānā).

Viņa darbi aptver dažādus medijus – filmu, instalāciju, performanci un projektus publiskā telpā, uzrunājot dažādas institūcijas, sabiedrības daļas un auditorijas. Uzaudzis atšķirīgu kultūras kontekstu iespaidā, savā radošajā darbībā Dzjuņs Jans pēta klišeju un plašsaziņas līdzekļu attēlu ietekmi uz identitātes politiku.

"Rīgas Stūru karte" (2014). Digitāldruka, 150 x 93 cm

1) Pieņemsim, ka vieta, pilsēta, kurā tu dzīvo, kļūst par tavām mājām. Savukārt maršrutus mājās nosaka tas, kas tajās atrodas. Apej ap galdu, ej garām skapim un uzduries gultas stūrim. Ķermenis atceras šos stūrus: skapja stūri, galda stūri, gultas stūri. Zili nospiedumi uz ādas ir ķermeņa atmiņa, zilumi ir tavas mājas karte, pārnesta uz ķermeni. Ceļojums pa tavām mājām – pieturas, pagriezieni, pieturas, pagriezieni. Ceļojums – pietura, pietura uz stūra. 

2) Vai stūri tiks nosaukti? Valoda savā komunikatīvajā funkcijā tiecas uz resursu ekonomiju. Poētiskā valoda turpretī sliecas uz pārpilnību. Šo divu tendenču krustcelēs stūriem rodas nosaukumi. Vai nav vienkāršāk “Nebukadnecara un Sardanapala krustojumu” nosaukt kaut kā īsāk, vienā vārdā? Tīrākā ekonomija. Tiesa, to darot, rodas daudz pavisam jaunu vārdu, un šī pārpilnība nāk par labu valodai tās poētiskajos centienos. Stūru nosaukšanas projekts jau tiek gatavots iesniegšanai Rīgas domē.

Aleksandrs Zapoļs ir krievu dzejnieks un tulkotājs. Dzimis 1970. gadā Rīgā, studējis krievu valodu un literatūru Tartu Universitātē Igaunijā un Latvijas Universitātē. Aktīvi darbojas multimediālā tekstgrupā “Orbita”, tulko latviešu dzejnieku dzeju krievu valodā. Kopš 1998. gada ar pseidonīmu Semjons Haņins publicējies dažādos literāros izdevumos un almanahos Latvijā un ārzemēs.

Līva Rutmane dzimusi 1984. gadā, ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Izstādēs piedalās kopš 2002. gada. Kopā ar Aleksandru Zapoļu kūrējusi izstādi “Peldus” (galerija “Istaba”, 2013).

"Ķemeru sanatorijas parks" (2014). Instalācija

Kartē vienmēr ir vairākas iespējamās ieejas un izejas, jo tā ir atvērta struktūra, kas piedāvā variantus, kā turpināt ceļu, kurp doties tālāk. Karte iepazīstina ar Ķemeru sanatorijas un tās teritorijas biogrāfiju un atklāj realitātes dažādību telpiskā stāstījumā. Pārnesot reālu vietu maketā, tā tiek pakļauta izmaiņām. Var konstruēt jaunas situācijas, reāli esošo demontēt, apvienot ar arhīvos atrodamo vai iztēloto.

Ķemeru viesnīca – iespaidīgākā un populārākā Latvijas brīvvalsts laika celtne, saukta arī par Balto kuģi, celta 1936. gadā pēc Eižena Laubes projekta. Pašlaik neveiksmīgas privatizācijas, investora rīcības un citu nekoordinētu darbību dēļ varenais Baltais kuģis brūk un parks aizaug. Sanatorija nav atradusi savu īsto īpašnieku, un uz tās izsolēm neviens neierodas.

Ticot, ka ir iespējams atjaunot sanatorijas darbību, šai darbā tiek sakausēta pagātne ar tagadni un sentiments – ar iztēli.

Amanda Ziemele vēlas meklēt, izzināt attiecības starp abstraktiem un reāliem objektiem un procesiem. Viņa mēdz kombinēt nozīmes, transformēt objektus, izmantot metaforu kā izteiksmes līdzekli, piedāvājot savu versiju iespējamam procesu vizuālajam veidolam. 

Margrieta Dreiblate: “Mana labākā personālizstāde – “Īsumā par svarīgāko” Madonā. Interesantākā grupu izstāde – Ilianas Veinbergas kūrētā “Neļaušanās” laikmetīgās mākslas centrā “kim?”. Vispatīkamākā radošā sadarbība bijusi ar “Dirty Deal Audio” biedriem, vislielākais gandarījums gūts, veidojot vizuālo noformējumu Madonas ikgadējiem eksperimentālās mūzikas semināriem “Brīnumu nakts”.”