Mākslinieki

Lorenss Abu Hamdans (Lielbritānija) #

"Marši" Instalācija, objekti, digitāldruka, dokumentācija, 2005

Lorenss Abu Hamdans (1985) dzīvo Beirutā, Libānā. Mākslinieka darbi atspoguļo attiecības starp ieklausīšanos un politiku, robežām, cilvēku tiesībām, liecībām un patiesību. Savus darbus viņš veido kā dokumentālās filmas, esejas, audio-vizuālās instalācijas, video projekcijas, grafisko dizainu, skulptūras, fotogrāfijas, radošās darbnīcas un performances. Mākslinieka video The All Hearing (Visa dzirdēšana tika izvēlēts dalībai 44. Starptautiskajā filmu festivālā Roterdamā), 2014. gadā viņa darbi atrodas Modernās Mākslas muzeja, Ņujorkā, Van Abbe muzeja, Eidhovnā un Barjeel Mākslas Fondā, UAE kolekcijās.

Darbu veido performanču virkne, kas notiek pilsētu ielās. Tās ir horeogrāfiski izstrādāti marši,kuros piedalās neliela grupa, kas sastāv no desmit izpildītājiem, kuri maršē pa ieplānotiem maršrutiem urbānos rajonos. Šie maršruti ir ieplānoti tā, lai varētu apjaust visinteresantākās akustiskās un arhitektoniskās pilsētas dimensijas. Marša dalībnieku vienīgais tērps ir īpaši apavi, kas veidoti, lai radītu lielāku skaņas efektu. Apavi ir veidoti sadarbībā ar kurpniekiemun apavu ražotājiem Artangel projekta laikā, māksliniekam piedaloties īslaicīgā rezidencē apavu ražotāja Anthony Andrews Special Footwear and Orthotics kompānijā. Performanču dalībniekiem ir uzdots satikties un izklīst vietās ar īpašu akustisko vidi. Ceļš tiek plānots tā, lai atklātu dažādas akustiskās nianses, ko piedāvā kupola jumti, šaurie koridori un stikla sienas, kas atrodami pilsētas teritorijā. Darba plānošanas ietveros tiek veikta socioloģiskā izpēte un historiogrāfiju, apgūstot noteiktas pilsētas vēsturi. Tiek apkopoti nostāsti un ziņojumi par parādēm, maršiem, gājieniem un demonstrācijām. Iegūtie maršruti tiek savākti un kartēti uz pašreizējās pilsētas fona.

Bani Abidi (Pakistāna) #

"Attālums no šejienes", video, 12 min, 2010

Bani Abidi (1971) dzimusi Karači, Pakistanā. Studējusi glezniecību un grafiku, 1994. gadā iegūstot bakalaura grādu Nacionālajā Mākslas koledžā Lahore, Pakistanā. Vēlāk mācījusies Čikāgas Mākslas institūtā, kur 1999. gadā ieguva maģistra grādu. Bijusi rezidencēs Skovhegana glezniecības un tēlniecības skolā Menas štatā, ASV (2000), Fukuokas mākslas apmaiņas programmā Japānā (2005), kā arī ieguvusi DAAD stipendiju Berlīnē (2011–2012).

Video darbā “Attālums no šejienes” Abidi virzās prom no kategoriskas un poētiskasdokumentālās filmas uzņemšanas principiem. Filma veidota, piesaistot algotus aktierus, kas attēlo cilvēkus rindā pēc vīzām. Viņi gaida autobusu uz vēstniecību. Viņi tiek nostādīti rindās un gaida, lai tiktu pārmeklēti – cits pēc cita, skatoties uz tiem, kas pirms viņiem pazūd aiz auduma aizkariem. Vēstniecība šajā gadījumā funkcionē kā trešā valsts. Stikla durvju sliekšņa šķērsošana ir individuāls iesvētību rituāls. Viņu sejām ir stoiciska, ja ne izklaidīga izteiksme. Abidi uzmanīgi atveido garlaicību, kas raksturīga gaidīšanai, kā mūžīgu, pretrunīgu emociju virpuli. Viņi labprāt gaida savu kārtu, tomēr baidās no atteikuma.

Deivids Bernšteins (ASV) #

"Lāpstiņa", instalācija, objekti no 2011. g.

Deivids Bernšteins (1988), dzimis San Antonio pilsētā, Teksasā, šobrīd dzīvo un strādā Amsterdamā.Savos darbos viņš apvieno performanci, skulptūru un tekstus, lai stāstītu stāstus ar objektu palīdzību. Viņa darbi izstādīti starptautiskās izstādēs Raven Row, Londonā (2015); De Appel mākslas centrā,Amsterdamā (2015 & 2013); Stedelijk muzejā, Amsterdamā (2015); Galerijā van Gelder, Amsterdamā (2015); Nomas Fondā, Romā (2014 & 2013); Performa 13, Ņujorkā (2013); CAC, Viļņā (2013)un Skulptūru centrā, Ņujorkā (2012). Pašreiz viņš ir rezidents Jan van Eyck akadēmijā, Mastrihtā.

Lāptiņošana, lāpstošana, lāpstība, LAI DZĪVO LĀPSTĪBA!

Tas aizsākās kā simbols, kas pamazām pārauga kaislē – kad es meklēju pankūku lāpstiņas, es sāku tās redzēt visur. Doma par lāpstiņu izmantošanu radās no terapeitiskas spēles ar nosaukumu “lāpstiņuspēle”, kuru izdomāja 20.gadsimta psihologs Donalds Vinikots (Donald Winnicott). Šajā spēlē uz galda tiek novietota lāpstiņa bērnam aizsniedzām attālumā. Bērns to paņem un sāk ar to spēlēties. Viņš sāk iztēloties kā lāpstiņa pārvēršas citos priekšmetos, piemēram kā tā kļūst par lidmašīnu, kas priecīgi lidinās gaisā. Tagad, kad bērns ir iztēlojies lidmašīnu, viņš var iztēloties ko lidmašīna prot darīt,to viņš izdomā caur iztēlotu priekšmetu. Tādā veidā lāpstiņa palīdz mums gan pagarināt savu ķermeni, lai aizsniegtos tālāk, un arī paplašināt prātu, jo mēs varam iztēloties izmantojot citu priekšmetu. "Bet kāda ir atšķirība starp domāšanu un priekšmetu iztēlošanos? Domāšana vienkārši ir domāšana."


Arturs Bērziņš (Latvija) #

Bez nosaukuma (ūzas), instalācija, 2015

Arturs Bērziņš (1971) absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu 2009. gadā, bet 2014. gadā beidzis arī Vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas nodaļas maģistrantūru. Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, topošāLaikmetīgās mākslas muzeja krājumā un privātkolekcijās. Kopš 2007. gada sarīkojis vairāk kā 15 personālizstādes.  Taisījis divdimensiju un trīsdimensiju darbus par „..latviešu glezniecības tradīcijām, kultūras un sistēmu veidojošām struktūrām, skaņu un tās izplatības formām, laiku un tā ritējumu, domāšanas tradīcijām.”

Izstādītais darbs ir valkājams apģērba gabals no kokvilnas auduma. Tā viena puse ir darināta Pakistānā. Otra puse tapusi manā darbnīcā. Abas puses ir jaunas, iepriekš nevalkātas. Izstrādājumā sakausētas dažādas atlikuma vērtības, cenas, attieksmes.

Liena Bondare (Latvija) #

"Izmeklēšana", video, objekti, 2015

Liena Bondare ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (2006). Kopšš 1990. gada dzīvo un strādā Rīgā. Izstādēs Latvijā un ārvalstīs piedalās kopšš 2004. gada. Strādā tradicionālās tehnikās, mēģinot atrast formas un satura zelta griezumu.

Darba pamatā ir kādas meitenes bērnības atmiņu stāsts. Meitenei bija ļoti gari mati (līdz ceļgaliem) un otrā maiņa skolā. Dzīvodama mazpilsētā, viņa regulāri gāja pie mammas uz darbavietu, lai varētu pārpīt bizes pirms došanās uz skolu. Tas būtu vienkāršs ikdienas rituāls, taču mātes darbs bija neparasts. Viņa bija izmeklētāja. Dažreiz pinot bizes, māte turpināja sarunu- aizturētā pratināšanu. Nevilļus bērns kļuva par liecinieku un vērotāju sarežģītiem procesiem, kuru īstā nozīme tobrīd bija noslēpumaini biedējoša. Intīmi sargājošais bizes pīšanas rituāls, iznests ārpus mājas, šajā kontekstā iegūst pilnīgi citu nozīmi.

Juris Boiko, Hardijs Lediņš, Imants Žodžiks (Latvija) #

Gājiens uz Bolderāju, fotodokumentācija, 1980

Imants Žodžiks studējis Rīgas politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē. 70. gados Rīgas Jauno tehniķu stacijā (RJTS) apguvis fotogrāfiju. Kopš 1980. gada kopā ar kursabiedru Hardiju Lediņu (1955) un scenogrāfu Leonardu Laganovski (1955) darbojies akciju mākslā  – piedalījies ikgadējās akcijās “Gājiens uz Bolderāju”, kā arī Akcijā Nr. 4 jeb “Pārcelšanās/ Pārvietošana”(1983), “Līnija Kurzemē” (1983), “Līnija Jūrmalā” (1983) dažādās Latvijas vietās. 80. gadu beigās piedalījies dažādās mākslas akcijās un performancēs kopā ar Leonardu Laganovski, Hardiju Lediņu, Aigaru Sparānu, M. Steķi, Ingunu Černovu, Juri Boiko un “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu” jeb NSRD. 1988. un 1989. gadā kopā ar NSRD piedalījies izstādē “Riga – Lettische Avantgarde” / “Rīga – latviešu avangards” Rietumberlīnē, Ķīlē un Brēmenē.

Hardijs Lediņš (1955–2004) studējis Rīgas politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē (1973–1979). 70. gados kopā ar mākslinieku Juri Boiko (1954–2002) darbojies absurda literatūras un eksperimentālās mūzikas jomā (pagrīdes mājas ierakstu studija “Seque”), kā arī akciju mākslā kopā ar arhitektu Imantu Žodžiku (1955) un scenogrāfu Leonardu Laganovski (1955). 1982. gadā kopā ar Juri Boiko nodibinājis “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu” jeb NSRD, kuras ietvaros sadarbībā ar dažādiem mūziķiem un māksliniekiem ierakstīja vairākus mūzikas albumus, kā arī veidoja performances, akcijas, videoinstalācijas, videodarbus un izstāžu konceptus. 1988. un 1989. gadā kopā ar NSRD piedalījies izstādē “Riga – Lettische Avantgarde” / “Rīga – latviešu avangards” Rietumberlīnē, Ķīlē un Brēmenē.

Juris Boiko (1954–2002) 1985. gadā beidzis Latvijas Poligrāfijas tehniskās jaunrades Tautas universitāti kā mākslinieks–noformētājs. 70. gados kopā ar Hardiju Lediņu darbojies literatūras un eksperimentālās mūzikas jomā un 80. gados – akciju mākslā. Veidojis performances, to koncepcijas, akcijas, videodarbus, rakstījis mūziku un dziesmu vārdus.

Piedalījies NSRD koncertpeformancēs, kopā ar Hardiju Lediņu bijis koncepcijas autors izstādei “Pirmā Aptuvenās mākslas izstāde”. 1992. gadā izdota grāmata “TRAKL“ (Georga Trākla dzejas atdzejojums) un 2000. gadā – dzejoļu krājums “Dziesmas un dzejas“, kurā apkopoti Jura Boiko paša atlasīti dzejoļi un dziesmu vārdi.

 

Bolderājas gājienu cikls aizsākās 1980. gada 30. novembra naktī, kad satikās trīs draugi – Hardijs Lediņš, Juris Boiko un Imants Žodžiks. Ikgadējie gājieni notika no 1980. līdz 1987. gadam, kā arī 2002. gadā, mainoties dalībnieku lokam, taču saglabājot īpašos gājiena nosacījumus.

Šīs akcijas – rituāla priekšnoteikums ir sajust procesa aptuvenību, ceļā piedzīvojot gaismas nomaiņu ar tumsu, pilsētas nomaiņu ar laukiem un rūpniecisku rajonu, gada laiku nomaiņu, katru gadu gājienu rīkojot citā mēnesī un katru gājienu dokumentējot ar cita medija palīdzību.

Šī gājiena fotogrāfijas ir uzņemtas ar Hardija fotoaparātu “Čaika”. Gaismas un tumsas nomaiņa – lecošās saules brīdis – fiksēts fotogrāfijā caur petrolejas lampu Lediņa rokās. Šī fotogrāfija tiek dāvināta draugiem kā jaungada apsveikums. Pēc šī gājiena Lediņa mājas studijā tiek ierakstīts albums “Bolderājas Stils” (©Seque; 1982), kura dziesmas tiek dziedātas Bolderājas gājienos.

Kristians Brekte (Latvija) #

"Bailes", telpas instalācijas, grafikas, 2015

Kristians Brekte ieguvis maģistra grādu scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā, šobrīd ir šīs nodaļas docents, kā arī Vides mākslas nodaļas vadītājs. Aktīvi darbojas scenogrāfijas jomā, piedalījies grupu izstādēs Ņujorkā, Viļņā, Berlīnē, Maskavā un Vīnē. Brektes darbi iekļauti britu izdevniecības Phaidon izdotajā katalogā “Younger Than Jesus” (2009) un atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Tumsā iedegta nakts lampiņa, signalizācija, sargsuņi, ieroči, paroles, diētas, potes un vakcīnas. Tas viss baiļu dēļ – no līdzcilvēkiem, slimībām, nāves, kāda mantiska īpašuma zaudējuma vai sevis paša. Bet vai aiz šiem formālajiem iemesliem neslēpjas kas daudz lielāks? Dobspiedes tehnikā darinātie grafikas darbi tiecas atklāt dažādus rituālus, ko mēs veicam bailēs no lietām un parādībām. Tādā veidā tiek apkopotas dažādas pavisam ierastas un reti dīvainas baiļu izpausmes, ļaujot apdomāt to, cik tālu šādi aizsargrefleksi spēj aiziet un kādas ir to iespējamās sekas.

Egle Budvītīte (Lietuva) #

"Horeogrāfija skrienošiem vīriešiem",performance, 2012 – līdz šim brīdim

Egle Budvītīte dzimusi Lietuvā, dzīvo un strādā Briselē. Piedalījusies 19. Sidnejas darbi izstādīti Malmes Moderna Museet, de Appel Arts Centre Amsterdamā (2013),  11. Baltijas starptautiskajā mākslas triennālē, Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (2012) un Stedelijk muzejā Amsterdamā (2012). Budvītīte bijusi rezidente Le Pavillon, Palais de Tokyo Parīzē (2012) un Laikmetīgās mākslas centrā Wiels Briselē (2013).

Performancē “Horeogrāfija skrienošam vīrietim” pulciņš vīriešu lēnām skrien cauri pilsētai. Unisonā virzoties pa savu maršrutu, viņi veic horeogrāfiskus žestus, izdzīvojot emocijas, sākot no kauna līdz pavedināšanai, iekļaujot kustības, kas sasaucas ar militārām darbībām. Viņi slēpj sejas apģērba krokās, iznesīgi sēž, sadodas rokās vai rāpo pa zāli.

Performance pēta pūļa mentalitāti, kā arī skatītāja un izpildītāja attiecību dinamiku, rosinot pārkāpt robežu, kas atdala vienu no otra. Tā izaicina ierastās statiskās izpildītāja – skatītāja attiecības. Lai pilnībā piedzīvotu šo performanci, mums ir jāskrien līdzi vīriešiem, kļūstot par vienu no komandas.

Nanna Dibuā Būla (Dānija) #

"Augu vākšana uz asfalta", cianotipija, 57 x 38 cm , 2015

Nanna Dibuā Būla (1975) dzīvo un strādā Kopenhāgenā un Ņujorkā. Piedalījusies Vitnija muzeja neatkarīgajā mācību programmā Ņujorkā (2008-09) un saņēmusi maģistra grādu Dānijas Karaliskajā tēlotājmākslas akadēmijā (2006). Viņas instalācijas un filmas ir izstādītas Pérez Art Museum, Floridā; Sculpture Center, Ņujorkā; Art in General, Ņujorkā; The Studio Museum, Harlem, Ņujorkā; El Museo del Barrio, Ņujorkā; Lunds Konsthall, Zviedrijā; Kunsthallen Brandts; Museum for Contemporaty Art, Roskildē; and Herning Museum of Contemporary Art, Dānijā.

Instalācija "Augu vākšana uz asfalta" ir vietai piesaistīts darbs, radīts Survival K(n)it festivālam Rīgā. Instalācija ir cianotipiju kolekcija, kurās ir attēloti uz ietvēm izmestie objekti, kas savākti teritorijā ap kādreizējo Nacionālās bibliotēkas ēku. Projekta ierosmes rastas Valtera Benjamiņa pilsētas klaidoņa aprakstā kas raksturots kā- “kurš dodas vākt augus uz asfalta” un 19.gs. britu botāniķes un fotogrāfes Annas Atkinsas darbos. Atkinsa ir kataloģizējusi britu aļģes savā publikācijā „Britu aļģu fotogrāfijas: Cianotipiju seansi”. Tā tiek uzskatīta par pirmo grāmatu, kas ir ilustrēta ar fotogrāfijām, dažkārt apgalvojot, ka Atkinsa ir pirmā sieviete, kas veidojusi fotogrāfijas. Savijot kopā Benjamiņa priekšstatus, Atkinsa tehniku un nospiedumus ap festivāla ēku, darbu sērija fiksē laika brīdi pirms objekti tiek atkal izkaisīti, dodoties jaunos virzienos. Autore darbus raksturo kā herbāriju, taču atšķirībā no klasiskā herbārija, tie satur gan mākslīgus, gan organiskus objektus.

Marija Luīze Ekmane (Zviedrija) #

Marija-Luīze Ekmane (1944) ir zviedru gleznotāja un filmu režisore. Viņa ir mākslas profesore un bijusī Stokholmas Karaliskās Mākslas augstskolas rektore. 1991. gadā 26. gadskārtējā zviedru filmu industrijas oficiālajā apbalvošanas ceremonijā (Guldbagge Awards) viņa saņēma radošo sasniegumu balvu, savukārt 2007. gadā viņai tika piešķirta prestižā Prinsa Eižena (Prince Eugen) medaļa. No 2009. līdz 2014. gadam Ekmane vadīja Karalisko Drāmas teātri. Ekmane ir viena no nozīmīgākajām pēckara perioda māksliniecēm Zviedrijā, režisējusi vairākas filmas, TV seriālus un lugas. Viņas māksla ir kā humora pilns un izklaidējošs stāsts par aktuālām, politiskām un tabu tēmām, kļūstot par izaicinošu piemēru kultūras jomas dalībniekiem mūsdienās.

Marija-Luīze Ekmane bieži attēlo ikdienas vidi pasteļtoņos, vienlaikus savos darbos iekļaujot absurdo un sirreālo. Viņa brīvi pārkāpj robežas un izmanto mākslas vēstures atsauces, sajaucot to visu kopā ar popkultūras elementiem. Darbos tiek attēlotas ikdienišķas un banālas ainas, bieži vien aizgūtas no vidusšķiru mājokļiem, lai tādā veidā transcendētu politikas, mākslas un erotikas tabu, kā izteiksmes līdzekli izmantojot rotaļīgu naivismu, kam ir tendence kļūt absurdam. Marī-Luīze Ekmane bija viena no pirmajām zviedru māksliniecēm, kas savos darbos pievērsās mājas dzīvei, bērnu un ģimenes tematikai.

Kristaps Epners (Latvija) #

"Skrējiens", instalācija, video,  2015

Kristaps Epners ir multimediju mākslinieks, kurš galvenokārt strādā ar video, instalāciju, mākslu un fotogrāfiju. Pēdējo aktuālo projektu vidū minama dalība izstādēs Canvascollectie un Confining Spaces, Beļģijā. Kristapa Epnera darbi iekļauti Noass Latvijas video mākslas arhīvā.

Skriešanas rituāls ir mākslineika ikdienas regulāra prakse. Kopš 2012. gada 18. oktobra ceļojumos tiek ņemta līdz arī video kameru. Neviena skrējiena reize neatkārtojas, kaut arī reizēm gadās atkārtot vienu un to pašu maršrutu. Skriešana līdzinās dienasgrāmatas rakstīšanai, vārdus aizstājot ar attēliem un skrējienu trajektoriju līknēm.

Estere Fleknere (Dānija) #

"Es pārvietojos sadursmēs", kokgriezums, 2014–2015

Estere Fleknere (1983) dzīvo un strādā Kopenhāgenā. Viņa beigusi Dānijas Karalisko mākslas akadēmiju Kopenhāgenā un Goldsmiths Universitāti Londonā. Māksliniece pēta identitātes, valodas, ķermeņa un pārvietošanās krustpunktus laikā un telpā. Bieži vien rezultāts veidojas no dažādu elementu saplūšanas, kur kļūdas un atkārtojums kļūst par darba centrālo sastāvdaļu. Viņas prakse ir materializējusies kokgriezumu nospiedumos, kolāžās, instalācijās un performatīvā lasīšanā.

Lielizmēra kokgriezumu sērijas sākumpunkts ir dzimtas koks. Darbi pārvietojas pa telpu un vēsturi, atklājot haotiskas piederības jūtas un sagrozītu mīlas attiecību rakstus. Attēlos iekļautās zīmes un abstraktie burti kā ķermeniska un poētiska valoda sastāv no ānusveida zvaigznēm un klit-krāniņiem. Katra grafika ir mēģinājums attēlot dzimtas koku, kas neiekļauj jau sākotnēji definētu identificēšanos vai attiecības. Darbi atspoguļo nepārtrauktu sapņošanu un meklē nedefinētā, plūstošā un šķērsā (queer) attēlojumu. Māksliniece regulāri strādā kokgriezuma tehnikā. Tā ir vienkārša un ātra, papildus koka fiziskajai pretestībai un dobspiedes procesam, tā pieļauj atšķirības, kļūdas un kontroles zaudēšanu. Koks kā organisks un dabisks materiāls rada fizisku dimensiju Flekneres pētījumiem par pretrunām starp ķermeni un dažādām idejām un kultūras normām.

 

Nilbara Gireša (Turcija) #

Fotogrāfiju sērija “TrabZONE”, digitāldruka, 2010

Nilbara Gireša (1977) dzimusi Stambulā, Turcijā. Ieguvusi bakalaura grādu Glezniecības nodaļā Marmaras Universitātes mākslas fakultātē Stambulā. Maģistra studijas pabeigtas Vīnes Mākslas akadēmijā.

Mākslinieces darbi aizved mūs ceļojumā uz viņas bērnības pilsētu Trabzonu Melnās jūras reģionā. Šī pilsēta ir slavena ar savu fanātisko piesaisti reliģiskām un nacionālām vērtībām. Gireša vienmēr meklē apslēpto un pārdabisko, kas atrodas tradicionālo vērtību aizsegā. Trabzona ir pilna paradoksu, tā spēcīgi saistīta ar turku musulmaņu identitāti, taču tā ir arī viens no vēsturiskajiem hellēnisma un romiešu laika Pontas centriem, kura iedzīvotāji ir zināmi kā vieni no pirmajiem kristiešu konvertītiem. Šajā pilsētā sievietes sociālā redzamība ir ļoti vāja, līdzīgi kā daudzās Anatolijas pilsētās. Tas nozīmē, ka sievietes nedrīkst parādīties publiskās vietās, ja vien viņas nepavada tēvi, brāļi, brālēni, līgavaiņi vai vīri. Tajā pašā laikā vīriešu un sieviešu dzīves ir ļoti nodalītas. Kamēr vīrieši strādā vai spēlē azartspēles ar draugiem kafejnīcās, sievietes nodarbojas ar mājas darbiem un ģimenes pienākumiem.

 

Kalle Hamms, Džamils Kamangers (Somija) #

"Neeksistējošu valstu pases" (Padomju Savienība, Dienvidslāvija, Vācijas Demokrātiskā Republika, Tibeta), pērlīšu izšuvumi, 2012–2015

"Darbošanās publiskajā telpā" (Lungotevere dei Tebaldi, Roma, Patarei cietums, Tallina, Triju kultūru laukums, Meksika), akciju dokumentācija, 2012–2015

Kalle Hams (1969) dzimis Raumā, Somijā. 1994. gadā absolvējis Lahti Mākslas institūtu2002. gadā ieguvis maģistra grādu Mākslas un Industriālā dizaina universitātē Helsinkos. Viņa darbi pēta kultūras sadursmes krustpunktus un to ietekmi uz vēsturiskiem un mūsdienu

kontekstiem.

Džamils Kamangers (1948) dzimis Marivanā, Irānā, pēc tautības Irānas kurds, kopš 1994. gada dzīvo Helsinkos. Viņš ir apguvis keramiku Kermanšahas Universitātē, 1973. gadā iegūstot maģistra grādu. Savā mākslā viņš ataino savu personīgo bēgļa gaitu pieredzi, izmantojot tradicionālās irāņu amatnieku tehnikas. Kopš 1999. gada viņš sadarbojas ar Kalli Hamu.

Džamila Kamangera darbi apvieno tradicionālās Centrālās Āzijas amatnieku prasmes ar mūsdienīgu tematiku. Izstādē viņš piedāvā četrus darbu, kas ir veidoti tradicionālajā kurdu pērļošanas tehnikā. Darbs sastāv no četrām daļām: Padomju Savienības, Dienvidslāvijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas un Tibetas pasēm. Tā kā Kamangers pats ir Irānas kurds, viņu interesē nepastāvošas valstis, jo arī kurdiem nav savas valsts.

Kalles Hama un Džamila Kamangera fotogrāfijas ir Kamangera publisko akciju dokumentācija. Akcijās risinātā tematika reflektē par imigrantu darba apstākļiem un dažādām problēmām, saistītām ar konkrēto vietu, pilsētu un valsti, kurā akcija tiek īstenota.

Gudruna Hasle (Dānija) #

“Minūtes, stundas,dienas, nedēļa”, izšuvumi uz audekla, 2015

Māksliniece beigusi Dānijas Karalisko tēlotājmakslas akadēmiju un Det Fynske mākslas akadēmiju 2008. gadā. Istādes : Belding a Humen. Galleri Tom Christoffersen, Copenhāgenā,( 2013) Rules Demo Room of Galleri Image, Orhūsā, 2013 All for One. With Luana Perilli. Media Gallery, Bratislavā. A Room With a View. Rønneb3/4ksholm, Herlevā, 2013. 24 SPACES - A Cacophony. Malmö Konsthall, Malmē, 2013. Modsmerte. Museum of Contemporary Art, Roskildē, 2012. FOCUS. Nikolaj Kunsthal, Kopenhāgenā. 2012. Enter 2011. Brandts, Odensē, 2011.

Septiņi lieli izšuvumi, viens katrai nedēļas dienai. Katrai dienai atbilst kāds neliels ieraksts ar precīzi atzīmētu laiku un darbību, kas veikta, piemēram, "Otrdien 7.02 no rīta noskūpstīt manu draugu" vai "Ceturtdien 11.14 no rīta uzkrāsoties". Māksliniece ir dislektiķe, tāpēc rakstības kļūdas ir daļa no darba. Sērija ir veltīta varas struktūrām un atkārtošanas darbībai.

Reinis Hofmanis, Dārta Hofmane (Latvija) #

"Tu man gribi pateikt ko labu vai sliktu?"

Vizuālas pārdomas par šodienas valodu un dzīvi. Fotogrāfija, zīmējumi, teksti, 2015

Reinis Hofmanis (1985) absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Studējis fotogrāfiju Hanoverē, Vācijā. Pēta attiecības starp realitāti un inscenējumu, valodu un attēlu

Dārta Hofmane (1986) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un ieguvusi maģistra grādu grafikas mākslā. Studējusi Hamburgas Mākslas Akadēmijā.
Pēta cilvēkus un viņu teikto

Darba pamatā ir “valodas atradumi” - teksti, vārdi, sarunas. Šodienas valodas attēls, kuru iespējams lasīt dažādi. Kā tas var būt, ka mēs cits citu saprotam? Vai iespējams atbrīvot cilvēka domāšanu no valodas? Vai iespējams ļaut domāt valodai pašai?

 

Ingela Īrmane (Zviedrija) #

"Milzu japāņu krūmsūreņu pāna flautu ansamblis", Video, 5:30 min, cilpa, performance 3. septembrī

Ingela Īrmane (1985) dzīvo un strādā Malmē. Viņas pēdējās izstādes : Stream Chapter 2 (Helpless), (Dienvidvindhema, ASV); Becoming by Recalling, Passagen konsthall, (Linkinga); Den naturliga ordningen, Haninge konsthall. Kopā ar Sofiju Hultinu (Sofia Hultin) un Johanu Eriksonu (Johan Eriksson) Ingela veido performanču grupu Hegerstenas Botāniskais Dārzs (Hägersten's Botanical Garden), kas tapis sadarbībā ar Art Lab Gnesta projektu Purva stāsti (Swamp Storytelling).

Festivāla ietvaros tiek izstādīts darbs, kas vēl ir tapšanas stadijā, pētot attiecības starp cilvēku un augu grupu, kurus uzskata par invazīviem. Viņas video “Milzu japāņu krūmsūreņu pāna flautu ansamblis”(The Giant Knotweed Panflute Ensemble) atskan skaņas, ko rada pāna flautas kas veidotas no bambusveidīgiem stobriem, kuri iegūti no milzu japāņu krūmsūrenes augiem. Video sižets atgādinaauga meditāciju un piedāvā citādu, mazāk naidīgu attieksmi pret šo augu kāda tā ir izmisušajiem zemes īpašniekiem. Milzu latvāņi ir vēl viens invazīvs augs, kas rada problēmas gan Zviedrijā, gan Latvijā, jo tas ļoti ātri izplatās un satur sulu, kas, nonākot saskarē ar saules gaismu, var radīt nopietnus apdegumus cilvēka ādai. Mākslinieces milzu latvāņa tēlu asociē ar nomācošu seksualitāti, dedzinošām sulām un tieksmi uz kaut ko, kas ir potenciāli bīstams.

Flo Kasearu (Igaunija) #

"Sacelšanās", video 4 min, objekti, zīmējumi

Flo Kasearu (1985) studējusi glezniecību (2004-2008) un fotomākslu (2008-2013) Igaunijas mākslas akadēmijā. No 2006. līdz 2007. gadam bija apmaiņas studente Rebekas Hornas studijā, Berlīnes mākslas universitātē, kur sāka nodarboties ar performancēm un video mākslu. Viņas darbi ir plaši izstādīti gan Igaunijā, gan ārpus tās. Viņa ieguva Kolera balvu 2012. gadā un 2013. gadā izveidoja muzeju Flo Kasearu Majamuuseum.

Darbu kopums ar nosaukumu “Sacelšanās”(Uprising) ir veidots balstoties uz video, kas filmēts jumta labošanas darbu laikā, Tallinas mikrorajonā Pelgulinn, kur māksliniece dzīvo un realizē savu Flo Kasearu Majamuuseum projektu kopš 2013. gada. No vecā jumta noņemtais skārds tika pārlocīts par lidmašīnu figūrām, līdzīgi kā bērni loka papīra lidmodeļus. DIY princips un metāla otrreizēja izmantošana kā galvenais izstādes motīvs var simboliski atgādināt militāru darbību, vai tajā pašā laikā apzīmēt izkļūšanas stratēģiju, valsts robežas šķērsošanu pa gaisu, imigrācijas un emigrācijas problēmas. Gaisa telpa - skata punkts, no kura izvērtēt savu pozīciju, kā vienlaicīgi atbrīvojoša un biedējoša ideja, arī pašreizējo saspringto starptautisko attiecību starp Krieviju un Rietumiem kontekstā.

KLĪGA (Latvija) #

KLĪGA: Līva Rutmane K., Inga Ģibiete, Didzis Kalniņš, Klāvs Upaciers

"Glubināšana", instalācija, 2015

Ja Klīga ir institūtūcija, tad tai jābūt dzīvai institūtūcijai. Klīga eksistē tikai izstādēs. Klīga mēģina kļūt arvien īstāka, dzīvāka un lieliskāka, tādēļ katrā nākamajā izstādē Klīga apskata citu radošas personības darbības problēmu loku. Šī ir Klīgas trešā izstāde. Pirmajā izstādē tika kliedzot radīti zīmējumi. Otrajā izstādē zīmējumi tika burzīti un mīcīti, lai tie kļūtu maigāki un ērtāki. Trešājā izstādē zīmējumi tiks gludināti, Klīgai uzradīsies sirdapziņa un Klīga upurēs vienu savu mākslas darbu cilvēkiem.

Māksla ir jāgludina, citādāk tā ir pārāk neskaidra. Mākslai ir telpa. Mākslinieki ir liekēži. Visu vajag atkārtot. Mākslai jābūt saglabājamai. Klīgas māksla paliks plašāka, pieejamāka. Eksperimentālo apvienību „Klīga” veido 3 jaunās paaudzes mākslinieki: Līva Rutmane (1984) un Inga Ģibiete (1979) studējušas Latvijas Mākslas akadēmijā, iegūstot maģistra grādu Grafikas nodaļā, savukārt Klāvs Upaciers (1979) studējis vizuālās komunikācijas nodaļā.  Mākslinieki aktīvi piedalās laikmetīgās mākslas grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs, līdz šim sarīkojuši arī vairākas personālizstādes. Klāvam Upacierim bijusi „Viena zīmējuma izstāde” LLMC Ofisa galerijā (2012), kā arī “zhjkshhkjzh” savā privātajā dzīvoklī Merķeļa ielā (2011).  Līvai Rutmanei bijusi personālizstāde „κπ”galerijā „4 2 7” (2014) un „Gandrīz kā saulriets” galerijā „Komutators” Andrejsalā (2007). Inga Ģibiete aktīvi darbojas grafiskajā dizainā, veidojot mākslas pasākumu un izdevumu vizuālo identitāti.

Andreja Kulunčica (Horvātija) #

„Ko man devusi mūsu cīņa?” Daļa no ilgtermiņa projekta „Radošās stratēģijas” http://www.creative-strategies.info/ instalācija, 2015

Māksliniece Andreja Kulunčica dzīvo un strādā Zagrebā. Savos darbos pievēršas dažādiem sociālo attiecību aspektiem un aktuālām mākslas praksēm, kas ietver dažādus darba procesus un starpdisciplinārus projektus. Piedalījusies vairākās starptautiskās izstādēs: Documenta 11, Kāselē; Manifesta 4, Frankfurtē; Stanbulas biennālē; 10. Indijas triennālē, Jaundeli; Liverpūles biennālē; Day Labor, P.S.1, Ņujorkā.

www.andreja.org

Andrejas Kulunčic radošā prakse balstīta jaunu sabiedriskuma un komunikācijas situāciju modeļu izpētē, sociālo tēmu aktualitātē, konfrontācijā ar dažādām sabiedrības grupām un sadarbība dažādu kolektīvu projektu realizēšanā. Viņa veido starpdisciplināros tīklojumus, uztverot mākslinieka darbību kā izpētes darbu, pašorganizācijas un sadarbības procesu. Māksliniece bieži aicina skatītājus aktīvi iesaistīties un “pabeigt” darbu. Dažas no Kulunčicas biežāk risinātajām tēmām ir sasaiste starp ekonomiku, feminismu un rasismu.

”Radošās stratēģijas” ir daļa no ilgtermiņa daudznozaru projekta, kas ietver teorētisko pētījumu, dažādas aktīvisma formas un kritiskus pārdomu procesus. Projekts radies 2010. gadā, kad māksliniece to uzsāka ar mērķi kartēt un veicināt radošās stratēģijas, tā aktualizējot sociālās problēmas, sniedzot atbalsta risinājumu meklējumos gan mikro, gan makro līmeņos.

Līdz šim realizēti trīs projekta moduļi ”Ikdienas novirzes” (Zagreba, Horvātija, 2010 / Ūsti pie Labas, Čehijas Republika, 2011), kas veltīts publisko telpu potenciālam; ”Iekarojot un veidojot kopīgo” (MUAC, Mehiko, 2013) - balstīts uz Mehiko pilsētas atpalikušo rajonu dažādo iedzīvotāju grupu pašorganizēšanās pieredzi.

"Survival K(n)it" ekspozīcijā piedāvāta daļa no trešās ”Radošo stratēģiju” projekta, kas tika atklāta 2014. gadā Zagrebā, galerijā Nova ar nosaukuma „Uzsāksim labāko, ko spējam: Rīkkopa kopīgai rīcībai.” Projekts pievēršas pašreizējām darbinieku pašorganizēšanās problēmām un citām sabiedrības iniciatīvām Horvātijā, līdzās plašākai sociālo tēmu gammai. Andreja Kulunčica realizēja projektu ciešā sadarbībā ar vietējo aktīvistu grupām un strādnieku arodbiedrībām, tādām kā Tiešā demokrātija skolās, kā arī Jaunā Savienība un BRID – Strādnieku iniciatīvas un demokratizācijas organizācija, Sieviešu Fronte, Fem Fronte vai Tiesības uz pilsētu, un virkni citu organizāciju un personu, kuri projektā piedalījās ar savām daudzajām diskursīvajām darbībām, izveidojot arī rīkkopu vienotai rīcībai.  Projekta aktualitāti noteica sociālās drošības sistēmas sabrukums, masveida bezdarbs un nestabilais darba tirgus Horvātijā. Īpaša nozīme bija augošajam nabadzības, strādnieku pašorganizēšanās, tiešās demokrātijas, sociālās solidaritātes, pilsoņu pašorganizēto aktivitāšu fenomeniem un kontekstuālajai teoloģijai.

Rīgā piedāvātās prezentācijas centrā ir filma, kas nosaukta pēc video ar nosaukumu “Ko man devusi mūsu cīņa?”, ko Kulunčica veidojusi, strādājot pie Zagrebas izstādes varianta, pētot strādnieku cīņas un pašorganizācijas iespējas nemierīgajos koruptīvās privatizācijas un sociālās erozijas apstākļos Horvātijā. Tas ir attīstītībā esošs projekts, kas sākās 2014. gadā, un turpinās visu 2015. gadu. Veidots kā interviju virkne ar dažādu strādnieku cīņu protagonistiem, video parāda strādniekus, fabrikas, kompānijas, arodbiedrības un nevalstiskās organizācijas, kuras protestē un aizstāv strādnieku tiesības dramatiskās sociālās drošības sistēmas sabrukuma apstākļos. Kādas ir strādnieku pašorganizācijas iespējas mūsdienās? Kāda ir arodbiedrību un nevalstisko organizāciju loma protestos un strādnieku tiesību aizstāvībā? Kādas ir strādnieku streiku un publisko aizstāvības kampaņu reālās iespējas? Kopā ar video, instalācija Rīgā ietver telpisku vienību un portatīvu skaidrojošo vārdnīcu. Šie elementi pievērš auditorijas uzmanību un aicina ņemt tos savās rokās, lai veicinātu kopīgu rīcību, meklējot alternatīvus risinājumus kapitālisma radītajām problēmām.

Instalācijas un Video “Ko man devusi mūsu cīņa?” producēšana:

Instalācijas producēšana: Video “Ko man devusi mūsu cīņa?” 

Koncepcija: Andreja Kulunčić / operators: Martin Beroš and Bruna Nedoklan / montāža: Maida Srabović / dalībnieku koordinators: Bojan Nonković (New Union) /līdzautors koncepta izstrādē un asistents dalībnieku koordinācijā: Tomislav Kiš (New Union) / video dalībnieki: Ivan Grošek (Jedinstvo); Minja Saracco (Deminers); Kata Šečić, Štefica Pale- Valjak (DTR); Marinko Vidaković (Croatia Bus); Veronika Matijašević, Ajka Kovač, Ajka Malnar (Finvest Corp); Dragutin Varga (Itas) / realizācijas asistents: Martina Kontošić / WHW / realizācija: What, How & for Whom / WHW un MAPA  / Zagreb, 2014

                                                           

Telpiskā priekšmeta un portatīvā glosārija dizains: Kieun Kim

Riga, 2015

 

 

 

Johanna Leklina (Somija) #

"Rītdiena", video, 4.48 min, 2007

"Vasaras darbs", video, 6.56 min, 2009

Johanna Leklina dzīvo un strādā Helsinkos. Māksliniece beigusi maģistra programmu Somijas mākslas akadēmijā (2003) un Helsinku Universitātē (2008), kur viņa turpina arī savas doktorantūras studijas. 1998. -1999. gadā viņa ir studējusi Londonas Universitātes koledžas Sleida mākslas skolas tēlotājmākslas katedrā.

„Rītdiena” ir īsfilma par bērna spēju saprast abstraktus konceptus. Maza meitenīte interesējas par to, kas ir rītdiena. Viņa vaicā savam tēvam, ko tā nozīmē un kad viņa varēs ieraudzīt rītdienu. Viņa cenšas palikt nomodā līdz pusnaktij, lai varētu redzēt, kā šodiena pāriet rītdienā. Viņa ir ļoti vīlusies, kad saprot, ka rītdienu redzēt nav iespējams

„Vasaras darbs” ir stāsts par kādu liktenīgu vasaras darba pieredzi. Video redzamas trīs personas ar dažādiem angļu akcentiem, kuras stāsta vienu un to pašu stāstu. Sieviete ar melniem matiem krāšņā apģērbā uzsāk stāstu, jauna melnādaina meitene turpina, un krievu vīrietis to pabeidz. Stāsta varoņi - horeogrāfs un dejotājas, tikuši aizsūtīti uz nelielu pilsētiņu Itālijā, kurā visi nonāca mafijas rokās un vēlāk veica neticamu bēgšanu. Stāsts ir no Leklinas projekta “Stāstu Kafejnīca”, kura ietvaros apmeklētāji var iedzert bezmaksas kafiju apmaiņā pret stāstu. Tas tiek ierakstīts video vai iestudēts īsfilmā, un pēcāk ierakstītie stāsti tiek rādīti vietās, kur tiek iekārtota nākamā „Stāstu Kafejnīca”.

Inga Meldere (Latvija) #

"Retuša", telpas instalācija, 2015

Inga Meldere ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā vizuālās mākslas un mākslas vēstures specialitātē Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē (2001); bakalaura un maģistra grādu Restaurācijas apakšnozarē Latvijas Mākslas akadēmijā. No 2013. – 2014. gadam studējusi Jan van Eyck akadēmijā Māstrihtā, Nīderlandā. Kopš 2007. gada sarīkojusi deviņas personālizstādes Latvijā un ārzemēs. Kopš 2004. gada piedalījusies vairāk nekā 20 grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs, kur viņas mākslas darbi piesaistījuši starptautisku izstāžu kuratoru uzmanību. Ingas Melderes darbi atrodas Laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kolekcijā, Helsinkos, Somijā.

Ingas Melderes projekts "Retuša" apdzīvo vienu no festivāla ēkas telpām, tās sienas vietām atsedzot un papildinot ar sienu gleznojumu fragmentiem, jeb fiktīviem, retušētiem, it kā jau no laika gala tur esošiem oriģināliem. Izmantojot tēlu sistēmu, kas skatītājam lielākoties var būt jau pazīstama vai vismaz tāda liksies, uz telpas sienām radīts vizuāls stāstījums. Gleznojumu fragmenti - stāstījumā būs interpretācija, atmiņu retušējums par kādas/u personas/u X (pieņemot: sevi, Tevi u.c.) pieredzi un vērojumiem, kuri radījuši jau festivāla koncepcijā pieminēto..nejaušību nogruvumu un izraisījuši pārsteidzošu likumsakarību ķēdi, saaužot kopā privāto, intīmo un pasaules telpu.

Katrīna Neiburga (Latvija) #

Fragments no videoinstalācijas, veidotas Latvijas paviljonam 56. Venēcijas mākslas biennālē “ARMPIT”, sadarbībā ar Andri Eglīti. Skaņa: Andris Indāns, Jānis Šipkevics, Andris Eglītis, Rīgas Doma zēnu koris un RTU vīru koris “Gaudeamus”. Video, 2:20 min, 2015

Katrīna Neiburga absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, studējusi arī Zviedrijā un Francijā. Veido instalācijas, video un gaismas projekcijas, scenogrāfiju un video operas un teātra iestudējumiem, kopš 2000. gada aktīvi piedalās izstādēs un festivālos Latvijā un ārzemēs. Pirmās “Purvīša balvas” ieguvēja (2009).

Andris Eglītis ieguvis maģistra grādu glezniecībā, no 2011. līdz 2013. gadam studējis Augstākajā mākslu institūtā HISK Gentē, Beļģijā. Dažādu nomināciju un balvu ieguvējs, arī trešās “Purvīša balvas” laureāts (2013).

Garāžu kooperatīva savrupais mikrokosmoss, kurā sociālekonomiskie apstākļi saplūduši ar privāto telpu, iemet atpakaļ sen pagājušā laikā. Vīri te ir kā šķūnīšu labirintos un rotaļu aizgrābtībā pazaudējušies puikas. Tomēr viņu ķimerēšanās ap motoriem vai pašizgudrotiem mehānismiem nav tik vien kā turpinājums no bērnībā skrūvētajiem konstruktoriem. Ne vienam vien tas ir reizē hobijs un izdzīvošanas metode ēnu ekonomikas zonā. Vaļasprieks kā pašekspluatācijas forma ir laika kapsula, kurā neoliberālisms ir ieslēdzis postindustriālā laikmeta proletariātu.

Videodarbā fiksēts kā Rīgas Doma zēnu kora un RTU vīru kora “Gaudeamus” dalībnieki izdzied īpaši radītu skaņu kompozīciju, kas ataino garāžas trokšņus.

Ingrīda Pičukāne (Latvija) #

"Levitācija", video, 2006

Ingrīda Pičukāne mākslas projektos piedalās kopš 1998.gada. Ieguvusi maģistra grādus Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, kā arī Tallinas Mākslas akadēmijas Animācijas nodaļā. Savu ideju realizēšanai Ingrīda izmanto dažādus medijus un mākslas formas – komiksu, animāciju, video, instalācijas un performances. Mākslinieci  interesē cilvēki un dokumentāli stāsti, viņa pēta sabiedrības iekšējās likumsakarības un indivīdu lomu tajās. Piedalījusies un vadījusi vairākas komiksu un animācijas filmu darbnīcas. Pašreiz strādā presē, zīmē komiksus, veido pētnieciskus mākslas darbus un blogo par modi.

Sieviešu (24.-60. g. vec.) mērķauditorijas videopētījums par mājsaimniecībā veicamo darbu kvalitatīvo ietekmi uz smadzeņu darbību un ķermeņa kontroli. Pētījuma rezultāti skaidri uzrāda, ka monotonu mājas darbu  veikšana spēj novest sievietes, kas regulāri nodarbojas ar mājsaimniecību, dziļā meditatīvā stāvoklī jeb transā.

Jura Šusts (Baltkrievija, Beļģija) #

"Kara atbalss", audio-video instalācija, 2014

Jura Šusts (1983) dzimis Baltkrievijā. Būdams konceptuālās audio – vizuālās grupas IOD līderis, viņš studējis vizuālo komunikāciju Eiropas humanitārajā universitātē Viļņā. Koncentrējoties uz politiski aktīvo mākslu, ir bijis iesaistīts tādos starptautiskos projektos kā "Opening the Door?" Laikmetīgās mākslas centrs (Viļņa, Lietuva) and "Europe n” GFZK (Leipziga, Vācija). 2013. gadā Šusts ieguva maģistra grādu tēlotājmākslā KASK (Ģente, Beļģija). Gadu vēlāk viņam bija personālizstāde “Ў" galerijā (Minska, Baltkrievija) un kopizstāde "Coming People"(“Nākošie cilvēki”) S.M.A.K.muzejā Ģentē, kur arī šobrīd viņš piedalās HISK rezidenču programmā.

Brālis un māsa tīra paklāju uz ielas ar post-sovjetisku nosaukumu “Miera iela”. Skaņa, kas ir līdzīga kara laika kanonādei, atbalsojas uz betona sienām, klejo pa guļamrajonu un apsedz tā vienaldzīgo ķermeni. Šie ikdienas sirdspuksti iegremdē ielu hipnotiskā transā, it kā karš kļūst par daļu no tās, arvien vairāk un vairāk ierastāks, mazāk traucējošs un reālāks. Darbs ir veidots kā metaforiska refleksija par Krievijas agresiju Ukrainā un tās imperiālisko ietekmi uz Baltkrieviju. Atsedzot apslēptos mūsdienu mēdiju karu procesus un stratēģijas, instalācija tver jaunu nodaļu globālajā ģeopolitikā, kur apreibuši alfa tēviņi atkārtoti sagrauj pamatu zem mierīgo iedzīvotāju kājām, kur mēdiji spēlē maldinošu ping-pongu, liekot cilvēkiem vienam otru ienīst. Baltkrievija ieņem pseido-neitrālu pozīciju Krievijas – Ukrainas konfliktā. Daudzos aspektos būdama atkarīga no Putina Krievijas, Baltkrievijai nav nekādas teikšanas šajā jautājumā.

Sandra Strēle (Latvija) #

"Collecting", instalācija, 2015

Sandra Strēle 2014. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, vienu semestri pavadot apmaiņas programmā Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Saņēmusi „Ināras Teterevas stipendiju mākslā” 2012. gadā un „Brederlo von Sengbusch mākslas prēmiju” 2014. gadā. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupas izstādēs un rezidencēs Itālijā, Baltkrievijā, Igaunijā, Lietuvā, Norvēģijā, Indijā, Beļģijā.

Instalācijas „Collecting” idejas pamatā ir personīgs novērojums par apkārtējo cilvēku un autores piesaisti lietām, nemitīgām domām par tām un „apaugšanu ar mantām”. Darba centrā ir margināls „vācēja” tēls, kura īpašības, paradumi un darbība nolasāmi lielformāta gleznojumu veidotā naratīvā un objektos, kas raksturojami kā lietu vākšanas ilustrācijas. Mainot dzīvesvietu vai pārkārtojot dzīvojamo telpu, tiek apjausts, ka piederošo priekšmetu skaits atkal audzis, taču neatturamā vēlme pēc jauna datora vai kāda apģērba gabala, kaut arī iepriekšējais vēl pietiekami labs, joprojām ir spēcīgi vilinoša.

Andrejs Strokins (Latvija) #

"Simfonija bibliotēkai", objekti, kolāža, 2015

Andrejs Strokins (1984) ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu un ieguvis papildu izglītību dažādos fotokursos un radošajās darbnīcās. Līdz šim piedalījies grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs, sarīkojis personālizstādi „Cilvēki kāpās” Lietuvā (2014) un „Traucējumi un šķēršļi” LLMC Ofisa galerijā (2015) . Andrejs Strokins darbojas kā neatkarīgs fotogrāfs, pēdējo gadu laikā ir uzvarējis vairākos nozīmīgos fotokonkursos – Kaunas Photo Star, La Quatrieme Image, Photo Annual Awards dokumentālās fotogrāfijas kategorijā u.c.

Jebkura darbība vai bezdarbība atstāj iespaidu uz apkārtējo vidi. „Survival K(n)it 7” norises vieta glabā pēdējās atmiņas par kādreizējo Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku un tās darbiniekiem. Cilvēks savas dzīves laikā lēnām virzās uz priekšu līdz neizbēgamajam galam, taču pagaidām tas, ko mēs izjūtam un kā sevi apzināmies, balstās smalkās atmiņu pavedienu konstrukcijās un to bezgalīgās kombinācijas veido fragmentētu sajūtu bibliotēku. Mākslinieks ar telpu un tajā atrastajiem objektiem –sadzīves priekšmetiem, grāmatām un foto albumiem. Rezultātā top fiktīvs arhīvs par pašu ēku un tās darbiniekiem, kas funkcionē tāpat kā cilvēka atmiņa. Katru reizi, kad mēs cenšamies kaut ko atcerēties, notikumi tiek rekonstruēti no nulles – atmiņa tiek modificēta un pārveidota, atstājot tikai atblāzmu no tā, kas reiz piedzīvots. Ar šo darbu autors pievērš uzmanību arhīvu veidošanas problemātikai. Informācija tiek atsijāta ar šķietamu objektivitāti, un nākamajām paaudzēm tiek nodots tas, kas mums šķitis svarīgākais, bet pārējais likvidēts vai aizmirsts. Ko mēs zinām par pagātni? Tikai to, kas rakstīts vēstures grāmatās.

Īu Susiraja (Somija) #

“Labā uzvedība”, fotogrāfiju sērija. 2008-2010

Īu Susiraja (1975) 2012. gadā ieguva bakalaura grādu mākslās Turku mākslas akadēmijā, Somjā. Viņas galvenais darbības virziens ir fotogrāfija un video. Pašreiz viņa apgūst maģistra grādu Somijas tēlotājmākslas akadēmijā. Starptautiskā grupu izstāde ar nosaukumu AliseBrīnumzemē, kura tika izrādīta Somijā un Spānijā, bija viena no nozīmīgākajām izstādēm viņas karjerā. Susirajas mākslas darbi ir iekļauti vairākās nozīmīgākajās Somijas kolekcijās - Helsinku mākslas muzejā, Kiasma Modernās mākslas muzejā, Somijas nacionālajā muzejā, Somijas fotogrāfijas muzejā, Wäinö Aaltonen mākslas muzejā un Päivi un Paavo Lipponen kolekcijās.

Es fotografēju sevi, jo, viennozīmīgi, tā ir tēma, kuru es pazīstu vislabāk. Par galveno objektu es izvēlos sevi un savu privāto telpu, jo tas ir tāds neliels slavas mirklis. Pārvēršot savu privāto telpu par publisku, es rodu patvērumu, jo atsevišķi to uztveru ļoti sāpīgi. Kad runāju par savu mākslu, es pieminu vārdus: emociju dokumentēšana. Mani mākslas darbi ir kā rotaļīga anarhija, izmantojot priekšmetus un rituālus, kas atgriež spēku. Ikdienas dzīve ir mana mūza.

Recepte:

1 apaļīga meitene

1 ikdienišķs priekšmets

1 pilna soma ar sausu humoru

Sastāvdaļām ir savstarpēji jāsajaucas un, kad ierodas viesi, ievietojiet gatavo mīklu ledusskapī, līdz tā nobriest. Beigās, sagrieziet izstrādājumu tā, lai gabaliņus būtu viegli ievietot mutē un servējiet tos ierāmētā veidā.

Vladimirs Svetlovs (Latvija) #

"Atklāsmes fantomi", dokumentāls mūzikls, 25 min, 2015

Vladimirs Svetlovs ir fotogrāfs, dzejnieks, izpildītājmākslinieks. Vladimirs dzīvo un strādā Rīgā, vada mākslinieku foto projektus un pasniedz fotogrāfijas skolā, fotografē modes žurnāliem. "Orbītas" dalībnieks kopš 2000. gada. Piedalījies "spoken word" CD "O2" ierakstā 2000. gadā un "O4" – 2005. gadā, piedalījies "Orbītas" performances Rīgā, Berlīnē, Tallinā, Viļņā, Maskavā, Pēterburgā. Vladimira teksti tulkoti latviešu, angļu, vācu un itāliešu valodā.

Latvijas izcelsmes levitējošais jogs un tantrisko romanču izpildītājs Sergius Temenos vienmēr pārsteidz ar savām performancēm, kas iejaucas sociāli pieņemtajās normās – viņš izdomā jaunas “normas” un tās apvieno ar personisku izpratni par pasauli. Piemēram,  vienā no pēdējam performancēm viņš izrakstīja un dalīja “sodus” par neatbilstošu auto krasu atbilstību tās īpašnieka aurai. Dokumentālās īsfilmas mērķis ir  izpētīt Sergiusa māksliniecisko metodi.

 

Ginta Tinte Vasermane (Latvija) #

"Atbalstošas struktūras", video instalācija, 2015

Dzimusi Rīgā (Latvija),  ieguvusi maģistra grādu Nīderlandes Filmu akadēmijā un bakalaura grādu mākslā Gerrit Rietveld akadēmijā. Strādā un dzīvo Amsterdamā. 2013. gadā saņēmusi  Mondriana fonda balvu "Gada jaunais mākslinieks" un 2010. gadā nominēta Nīderlandes mēdiju mākslas institūta Rene Coelho balvai. Ir piedalījusies mākslas rezidencē "Lower Manhattan Cultural Council", Ņujorkā. Strādā mākslas iniciatīvā "F.L.O.A.T." Izmantojot kustīgus attēlus, filmu, instalāciju un performanci, viņas šī brīža darbi pēta cilvēka uzvedības un žestu kodus publiskās vietās, mūsu pašu radītus noteikumus un lomas, ķermeņu saistību ar telpu un dažādām struktūrām.

Video darbos inscinētas situācijas, kam piemīt sava loģika un noteikumi,  kas spēlējas ar cilvēka attiecībām ar arhitektūru, telpu un video rāmi, ar robežām un to elastību- paplašināšanu.  Kustības tiek veidotas specifiskā ritmā un horeogrāfijā, kas var kļūt neracionālas, vienlaicīgi uzdodot jautājumu- kas mēs esam un ko mēs darām specifiskās publiskās vietās? Darbus caurvij viegla ironija un poētiska pieeja stāstījuma. Izstādītie video saspēlējas viens ar otru un rada kopēju naratīvu, reflektējot par sabiedrību un tās apstākļiem, kādos cilvēki dzīvo sociālā kontekstā.

Anna Volkova (Latvija) #

"Slēpnis", fotogrāfija, 2015

Anna Volkova studēja franču fililoģiju Latvijas Universitātē un socioloģiju Tunisijas Universitātē. Viņas fotodarbu pirmā publikācija notika 2001.gadā žurnālā "Rīgas Laiks". Kopš tā laika viņa piedalās tekstgrupas "Orbīta" fotoaktivitātēs gan ka autors, gan ka fotoredaktors. 2014. gadā saņēma Antallis Special Mention par sastādīto grāmatu "Temporary Need"  Self Publish Riga konkursā.

Annas Volkovas darbs salīdzina veidu, kā foto redaktors vēro ikdienas notikumus un objektus, ar bērnībā spēlēto slēpnīšu spēli. Slēpnītis jeb „секретик” (no krievu val.) ir neliela slēptuve, izveidota kādā tās radītājam vien zināmā vietā, kur visbiežāk tika noglabāta ziedu kompozīcija, pārklājot to ar stikla lausku un pa virsu uzirdinot zemes kārtu, lai neviens cits to neatrastu. Slēptuves īpašnieks bija vienīgais, kas zināja noslēpuma atrašanās vietu, visbiežāk parādot to tikai tuvākajiem draugiem. Nokļūstot aiz fotoaparāta lēcas, fotogrāfa notvertie objekti kļūst par paša un citu iekārotu dārgumu gluži tāpat kā kompozīcija vai kāds sīkums, kas paslēpts zem pudeles lauskām bērnu slēpņos.

 

Anna Zvjaginceva (Ukraina) #

"Notikums (plaisa)", fotogrāfiju sērija, 2014

Anna Zvjaginceva (1986) dzimusi Dņepropetrovskā, Ukrainā, dzīvo un strādā Kijevā. Mācījusies Valsts Tēlotājmākslas un arhitektūras akadēmijā Kijevā. 2013., 2015. gada Future Generation Art Prize fināliste. Kopš 2010. gada – kuratoru grupas Hudrada locekle, 2011. gadā - Mākslas darbinieku pašaizsardzības iniciatīvas ISTM līdzdibināja. Piedalījusies izstādēs Ukrainā un ārvalstīs, 2015. gadā Ukrainas paviljona 56. Venēcijas mākslas biennālē dalībniece.

Zvjagincevas fotogrāfiju sērijā tiek dokumentēti teju nemanāmi objekti vai pārmaiņas, kas palikušas Maidana laukumā, citādi sakoptajā vidē atgādinot par šajā vietā notikušajiem nesenajiem protestiem. Mākslinieci interesē, kas notiek, kad atgadās kaut kas lielāks par mūsu ikdienas pieredzi, radot sajūtu par to, ka mūs skar vēsture, un liekot zaudēt realitātes izjūtu. Šī nerealitātes sajūta liek sajust, ka viss notiekošais ir teātris un rada aizdomas, ka to kāds vada. Tajā pašā laikā realitāte ir kaut kur netālu un tās atrašanās vieta nosprauž robežas. Atrodoties jebkurā robežas pusē, cilvēki izmisīgi mēģina steigties pretī realitātei, bet, mēģinot to darīt, viņi arvien vairāk sapinas un iesaistās uzveduma norisē. Tas notiek tā, it kā vienota veseluma daļas pēkšņi saceltos viena pret otru, radot plaisu. Vienā plaisas pusē ir cīņas, vēsture un asinis, otrā - ikdiena un ne-vēsturiskais. Starp abiem ir plaisa.

Okin Collective (Dienvidkoreja) #

"Operācija – kaut kam melnam un karstam", video, 2012, 20 min

Okin Collective ir mākslinieku grupa, kuru veido Džoungmins Jī, Huajongs Kims, Šū Džins, un savu nosaukumu ir ieguvusi no Okinas dzīvokļu māju kompleksa Seulā, kur notika pirmais grupas projekts.

Okin Collective performance ar nosaukumu “Operācija – kaut kam melnam un karstam” atgādina par Fukušimas kodolkatastrofu, kuras laikā tika stingri kontrolēta prese, radot zināmu mēdiju aptumsumu, dezinformējot sabiedrību. Kvazi Čī vingrošanas uzvedums, kas veidots balstoties uz publisko vingrotāju kustību izpēti, bija rokasgrāmata rīcībai katastrofas brīdī. Galvenā ideja bija palielināt pašaizsardzības spējas laikā, kad valdība nespēj palīdzēt savai tautai. Okin Collective izpētīja daudzas līdzīgas oficiālās vadlīnijas, tomēr tās radīja vilšanos, jo uzrādīja paviršību un neadekvātus risinājumus. Lielākā daļa no tām tikai atkārtoti aicina nomierināties, paciesties, gaidīt, kā arī ieteikums - profilakse ir labākais līdzeklis, lai izsargātos no bīstamu substanču ieelpošanas; audums mutes aizsegam ir jāsaloka sešpadsmit reizes utt. Okin veidotā perfomancepiedāvā savā horeogrāfijā trenēt acu kontakta veidošanu, sadoties rokās ar pilnīgiem svešiniekiem un paļauties vienam uz otru.

Stitch projects (Norvēģija) #

"Kolektīvi izšujams galdauts", fotodokumentācija, 2012-2015

The Stitch Project ir starptautisks mākslas projekts, kura mērķis ir paplašināt un nostiprināt dialogu starp māksliniekiem, kuri pārstāv dažādas minoritātes Skandināvijā. Projekts ir kā satikšanās vieta, ko veido piedzīvojums, dialogs, zināšanas un iedvesma izmantot tekstilu un amatprasmi. Tas ir četru gadu projekts, kas aizsākts 2012. gadā un beigsies 2016. gadā. Projekts ir viesojies Islandē, Palestīnā, Zviedrijā, Norvēģijā un tagad arī Latvijā.

Survival Kit ietvaros The Stitch Project aicinās apmeklētājus kopīgi izšūt 10 metrus garu linu audeklu ar vērptu vilnas diegu, kas krāsots ar krāsvielām no vietējiem augiem. Būs iespēja pašiem izmēģināt dzijas krāsošanu un vērpšanu, kā arī skatīt dokumentāciju no iepriekšējām projekta aktivitātēm.