Mākslinieki

Arturs Virtmanis (LV/ USA) #

Izgaist fantāzijā, 2016, Telpa, krituši koki, papīrs, tekstils, organiskais stikls, virves, ogle, darva, burbuļu mašīna, entropicsalon.com

Artūrs Virtmanis (1971) ir dzimis Rīgā, dzīvo un strādā Ņujorkā. Studējis mākslu un dizainu Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieks karjeras sākumā eksperimentējis ar dažādiem medijiem ‒ kino, konceptuālo arhitektūru, hepeningu, tēlniecību, glezniecību un grafiku. Pēc pārcelšanās uz Ņujorku strādājis pie projektiem, kuros apvienoti instalāciju, scenogrāfijas un arhitektūras elementi, paralēli strādājot ar zīmējumu un t.s. papīra arhitektūru. Virtmani nodarbina tādas tēmas kā entropija, melanholija un mesiānisms. Viņš veido vizuāli un metaforiski piesātinātas, taču gaisīgas zīmējumu vides instalācijas, kurās apvienotas sentimentālu attēlu relikvijas no aizgājušajiem laikmetiem, nesalasāmi kaligrāfijas teksti, grafiski kodi un šifri, atrastu priekšmetu kolekcijas, arhitektūras maketi un mākslas darba veidošanas gaitā uzkrātie artefakti. Viņa zīmējumi pārsvarā tiek veidoti ar ogli, kas tiek izmantota daudz un blīvi, sasniedzot dziļa, dūmaini necaurredzama melnuma stāvokli.

Par darbu

 “Ticēt pestīšanas pastāvēšanai vispirms nozīmē ticēt Kritiena pastāvēšanai...”
Emīla Čorana eseja “Niknumi un atkāpšanās” no grāmatas “Kārdinājums eksistēt” (1956)

Gadiem ilgi mani ir vajājis grimstoša kuģa tēls!
Šī konkrētā kuģa nosaukums ir “VMA Transportētājs 2” (vezikulārais monoamīna transportētājs). Tā ir atsauce uz tā dēvēto “Dieva gēnu”, kas, pēc dažu zinātnieku domām, liek cilvēkiem tiekties pēc garīgām vai mistiskām pieredzēm.
Šķiet, kāda neizskaidrojama iemesla dēļ ticība vienmēr atrodas kaut kur Dieva perifērijā, kas rada priekšnoteikumu (vai lāstu?!), ka Dievs pastāvīgi jāmeklē, un tas savukārt uzvedina uz domām par iespējamu neveiksmi...
Es mēģinu izveidot mākslas darbu, kas kalpotu kā novērošanas platforma augstākās raudzes vuārismam ‒ spējai skatīties neesamības tukšumā.
Un, ja vēl notiek tā, ka, veroties tukšumā, gadās sadurties ar tādiem mītiskiem rēgiem (lai “piedzīvojums” labāks un bagātīgāks) kā “Klīstošo holandieti”, “Muļķu kuģi”, Hāronu un tā laivu ceļā uz aizpasauli, Šekltonu, Robertu Skotu un neskaitāmām neveiksmi piedzīvojušām polārām ekspedīcijām, kaut kādiem pirātiem, Bermundu trīsstūriem, dažādu laiku titānikiem... parādībām, kas kā atlūzas dreifē kaut kur pa virsu tai smalkajai un trauslajai membrānai, ko sauc par apziņu.



Atis Jākobsons (LV) #

Klusuma istaba, 2016, Instalācija, atisjakobsons.tumblr.com

Atis Jākobsons (1985) šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē. Viņš meklē veidus, kā sasniegt pirmatnējo nebūtību, sapludinot robežas starp subjektu un objektu, neiespējamo un ikdienišķo, cilvēcisko un dievišķo, realitāti un ideju. Izmantojot glezniecību, ogles zīmējumu, video un instalāciju, mākslinieks rada jūtīgas plaknes, lai uztvertu viņpus esošo telpu. 2010. gadā Atis Jākobsons ieguva maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš 2004. gada viņa darbi izstādīti tādos starptautiskos projektos kā Cēsu Mākslas festivāls (2016) Cēsīs, “Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju” (2015), “kim” Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā, KIK-4 (2015) Kino Internationale, Berlīnē, Survival Kit festivālā (2013 un 2014) Rīgā un citās nozīmīgās grupas izstādēs. Viņam ir bijušas vairākas personālizstādes Latvijā no kurām nesenākās ir “Frekvences (Eiforija)” (2016) galerijā “Māksla XO” un Dark Matter (2015) Mūkusalas Mākslas salonā. Par izstādi Dark Matter mākslinieks saņēma “Dienas” gada balvu kultūrā, tika nominēts Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas rīkotajai gada balvai “Kilograms kultūras” un izvirzīts Purvīša balvai 2017”.

Par darbu

Atgriežoties no ceļojuma uz Austrumiem, kur tika meklēti dažādi pieejas ceļi sevis realizācijai, pašrefleksijai, meditācijai un garīgumam, dzima doma par istabu, kurā apmeklētājiem ir iespējams piedzīvot klusumu. Kur šāda telpa ir Rietumu sabiedrībā? Kur šeit notiek iedziļināšanās un kā piedzīvot iekšējo klusumu un pašizaugsmi? Kā lai ieiet bezgalīgā tukšumā? Mans mērķis ir radīt telpu, kurā ir iespēja uzdot šos jautājumus un reflektēt par tiem.
Ir tāda vieta, tāda istaba, kurā ieejot, viss apstājas. Tu pārstāj domāt, pārstāj salīdzināt, analizēt, nosodīt, iekārot. Tu pārstāj būt, pārstāj eksistēt. Laiks apstājas un izgaist gan pagātne, gan nākotne. Ir tāda vieta, kur tu esi pilnīgs, neskarts, tīrs. Es reizēm sapņoju par šo istabu. Es tur atgriežos atkal un atkal, jo es zinu ka tās ir mājas, no kurienes mēs nākam. Par šo vietu ir neiespējami runāt, jo, tajā ieejot, viss apstājas ‒ domas, vārdi. Šī vieta ir veidota no daudz smalkākas matērijas. Mūsu fiziskā pasaule tajā pārstāj eksistēt. Patiesībā tā nekad nav eksistējusi, lai cik paradoksāli tas arī šķistu.
Es pārstāju meklēt šo vietu, jo sapratu, ka tā nav atrodama ārpusē. Lai tur nokļūtu, atliek vien pagriezties pret sevi, ne prom no sevis, kā mēs allaž mēdzam darīt, bet sevī. Ar to jau pietiek, tu jau esi tur, pats nemaz neapjaušot. Pārstāj meklēt, un tu atcerēsies visu. Tu esi viss. Un viss ir tevī.

Floriss Šēnfelds (NL/USA/GB) #

Īss ieskats Damagomi grupas vēsturē, 2016, Vienkanāla video, florisschonfeld.com

Floriss Šēnfelds (1982) pašlaik dzīvo un strādā Londonā un Amsterdamā. Pēdējos gados viņa darbu uzmanības centrā ir attiecības starp fikciju un ticību. Izmantojot daudzpusīgus pētniecības projektus un instalācijas, mākslinieks pastāvīgi meklē robežu starp paša definētu kontekstu un kontekstu, kas savukārt definē viņu. Šēnfelda nesenākie darbi iekļauti grupu izstādēs un seansos Amsterdamas Filmu biennālē, festivālā Rencontre Internationales Parīzē, Šanhajas biennālē, Roterdamas Starptautiskajā kinofestivālā, Karalienes Sofijas Nacionālā muzeja Mākslas centrā Madridē, Pasaules Kultūras namā Berlīnē, Kaseles Dokumentālo filmu un video festivālā un Kadist fondā Sanfrancisko. Viņam bijušas personālizstādes un prezentācijas organizācijā di Rosa Napā, galerijā Nest Hāgā un Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā (kopā ar Džūdu Krilī). Šēnfelds šobrīd ir Valsts Tēlotājmākslas akadēmijas rezidents Amsterdamā.

Par darbu

Projekts „Damagomi” iepazīstina ar Damagomi grupas vēsturi; šī spirituālistu un akadēmiķu grupa darbojusies Ziemeļkalifornijā no 20. gadsimta 20. gadiem līdz 70. gadu beigām. Grupas mērķis bija atrast alternatīvas saziņas formas ar dabas pasauli.
Projekta forma ir arhīvs, ko pastāvīgi papildina jauna informācija par grupas vēsturi. Arhīvā iekļautas dokumentālas liecības (vēsturiski teksti, fotogrāfijas, filmas un priekšmeti-artefakti), kā arī grupas dalībnieku it kā veikto eksperimentu atkārtots izpildījums.
Šēnfelds šajā projektā vienlaikus izmanto gan reālas vēsturiskas liecības, gan safabricējumus. Daži no grupā iesaistītajiem personāžiem ir vēsturiskas personas, citi ir izgudroti. Kā fonu šķietami notikušo grupas darbību liecībām mākslinieks mēdz izmantot arī dažādas vēsturiski nozīmīgas vietas, kurās tiek realizēts šo aktivitāšu atkārtojums. Oriģināls un rekonstrukcija darbā tiek izmantots pamīšus, un robežšķirtne starp tiem ar nolūku ir padarīta neskaidra.
Damagomi arhīva un fabulas nolūks nav tikai autentiskuma sajūtas radīšana; tam jākļūst par atsevišķu autentisku pasauli, kurā radīto darbu pamatā ir skaidra iekšēja loģika. Līdz ar to galvenais Damagomi meklējums – atrast “neantropocentrisku formu saziņai ar dabas pasauli” – ir arī šī projekta mērķis. Tādējādi arhīvs patiesībā ir iztēles eksperimentu sērija taustāmā formā, tiecoties izpildīt šķietami neizpildāmu uzdevumu – izlauzties no cilvēciskas perspektīvas.
Festivālā Survival Kit 8 Šēnfelds demonstrēs videodarbu “Īss ieskats Damagomi grupas vēsturē”, kā arī virkni artefaktu no Damagomi arhīva. Papildus tam notiks mēģinājums atkārtot Damagomi eksperimentu, izmantojot ierīci no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja.

Gabriela Fridriksdoutira (IS) #

Pielūdzamās būtnes, 2013, Skulptūru sērija, gabriela.is

Gabriela Fridriksdoutira dzimusi Reikjavīkā, Islandē, 1971. gadā. Viņa veido unikālus laikmetīgās mākslas darbus, izmantojot video, tēlniecību, zīmēšanu, performanci, glezniecību un rakstniecību. Smeļoties iedvesmu savas zemes vientuļajā, melanholiskajā ainavā, māksliniece mēdz izgudrot fiktīvu kosmoloģiju, sapludinot pasaules radīšanas teiksmas ar sirreālismu, šausmu filmām un pat smago metālu. Viņas darbi ir jaudīgi un biedējoši, taču tajos uzzibsnī arī dziļa sirsnība un humors. Pēdējās desmitgades laikā Fridriksdoutiras darbi izstādīti visā pasaulē. 2005. gadā viņa pārstāvēja Islandi Venēcijas biennālē. Viņas darbi iekļauti arī ekspozīcijās Migros muzejā (Cīrihe), Prospectif Cinema Pompidū centrā (Parīze), Tokijas Laikmetīgās mākslas muzejā, Reikjavīkas Nacionālajā galerijā, Oslo Modernās mākslas muzejā, Grācas Kunsthaus, Schirn Kunsthalle Frankfurtē un Lionas biennālē 2014. gadā.

Par darbu

Skulptūru sērija “Pielūdzamās būtnes” tika radīta izstādes “Starp vēlīno un agrīno” ietvaros Karaliskajā Skotu akadēmijā 2013. gadā. Šajā sērijā Fridriksdoutira izveidoja deviņus pēc vudū tradīcijām darinātus tēlniecības darbus, ietekmējoties nevis no afrikāņu, bet gan Islandes estētikas un izmantojot savai dzimtajai zemei raksturīgus materiālus. Fridriksdoutiras pasaulē neviens elements nav atraujams no pārējiem – pavisam vienkārša skice var izvērsties priekšnesumu ciklā un stāsts, kas viegli iezīmēts vienā darbā, vēlāk var kļūt par veselu instalāciju. Skatītājam jāiedziļinās un jāatrod saikne ar viņas radīto sapņu vidi, kurā nepastāv robeža starp dabas un okulto pasauli.

Goldin+Senneby (SE) #

Nulle maģijas, 2016, Burvju kārba

Foto: Žans Batists Beranžers, goldinsenneby.com
Ar Malinas Nilsones (burvju māksliniece), Teo Buržerona (finanšu sociologs), Kevina Kīnera (patentu tiesību jurists), Johana Hjerpes (dizaineris) un Moas Otas (galdniece) līdzdalību

Goldin+Senneby” sevi dēvē par “sadarbības struktūru, kas pēta juridiskos, finanšu un telpas konstruktus”. Šī apraksta neskaidrība savā ziņā ir trāpīga. Kopš 2004. gada, kad Simons Goldins un Jakobs Senebijs sāka strādāt kopā, viņi apcerējuši modernās ekonomikas noslāņošanos, analizējot un apstrādājot dažādus finanšu tirgu aspektus. Abu sadarbības stratēģija izvērtusies atturīgā pieejā, kuras ietvaros mākslinieki atgādina leļļu teātra aktierus; viņu radošā darbība lielākoties sastāv no citu cilvēku darba horeografēšanas.

Žuo Laia, Frieze, 2013

Nozīmīgāko Goldin+Senneby mākslas projektu vidū ir: “Publicitātes uzbrukums”, redakcijas sapulces Second Life pasaulē, Vitneja Amerikāņu mākslas muzeja tiešsaistes galerija Artport (2005); “Devies uz ofšoru”, rēgu rakstnieka Džona Bārlova nosūtīšana uz Bahamām (2008); “Zemes pārbīde”, Eiropas Savienības birokrātijas lendārta izpēte (2009); “Galvas nociršana naudai”, pastaiga Marlī mežā ar ekonomikas ģeogrāfu Angusu Kameronu, Kadista Mākslas fonds, Parīze (2010); “Diskrētais šarms”, maketa demonstrēšana ar kultūras ekonomistu Ismailu Erturku; “Naudas gals”, Vites de Visa mākslas centrs, Roterdama (2011); “M&A”, algoritmiskais teātris ar investīciju baņķieri Polu Leongu un dramaturģi Džo Randersoni, Jaunzēlandes mākslas telpa, Oklenda (2013); “Bezgalvis”, K. D. romāns, izdots sadarbībā ar Triple Canopy, Tensta Konsthall un Sternberg Press (2015), kā arī “Brīnuma standartgarums”, kādas retrospektīvas pirmā mutācija, Tensta Konsthall, Stokholma (2016).


Par darbu
Burvju mākslinieks rada ilūzijas, liekot mums ieraudzīt nepastāvošas lietas. Vārds “maģija” cēlies no persiešu valodas vārda magush, kas nozīmē “varēt”, “būt apveltītam ar spējām”. Darba “Nulle maģijas” burvju triks norisinās finanšu tirgos. Goldin+Senneby Amerikas Savienotajās Valstīs izveidojuši slepenu riska ieguldījuma fondu un atkārtoti realizējuši īsās pozīcijas pārdošanas praksi, proti, praksi tirgot akcijas, kas to īpašniekam nemaz nepieder. Sadarbībā ar burvju mākslinieci Malinu Nilsoni un finanšu sociologu Teo Buržeronu viņi izstrādājuši finanšu tirgum paredzētu burvju triku, ar kā palīdzību iespējams ietekmēt priekšstatu par uzņēmuma vērtību un gūt no tā peļņu. Burvju kārba satur nepieciešamos atribūtus un aprīkojumu šo finanšu manipulāciju izpildei, kā arī vēsturiskas atsauces uz citiem pretrunīgi vērtētiem burvju trikiem, kas izpildīti īstās dzīves aizkulisēs.

Ieva Kraule (LV) #

Zāmuela Hānemana konditoreja, 2016, Performance, ievakraule.com

Ieva Kraule (1987) pašlaik studē Sandberga institūtā Amsterdamā. Izmantojot dažādus materiālus kā keramiku, akmeni vai metālu, viņa veido skulpturālus objektus, papildinātus ar īsiem stāstiem, kuros absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem. Savos darbos māksliniece atsaucas uz padomju laika arhitektūru, amatniecību un fetišismu. Kraules nozīmīgāko personālizstāžu vidū minami tādi projekti kā The person you are trying to reach is not available (2016) kopā ar Eidanu Kohu, Hester, Ņujorkā un Qu'est-ce que ça peut faire tout ça (2015) kopā ar Kasparu Groševu, Shanaynay, Parīzē. Tāpat viņa ir piedalījusies dažādās starptautiskās grupu izstādēs kā Paris Internationale (2015), Parīzē; XII Baltijas Triennāle (2015), CAC, Viļņā un Le fragole del Baltico (2015), CareOf, Milānā. Ieva Kraule ir galerijas Four To Seven (427, Rīgā) līdzdibinātāja un kuratore.

Par darbu

Ar mīklas rulli var izrullēt plānu māla loksni skulptūrai, bet parasti ar to tomēr uzbrūk cepumu mīklai. Tāpat kā aizraušanos ar alternatīvo medicīnu, ko Latvijā nu jau varētu saukt par konservatīvu izvēli (vecmāmiņa iet pie pūšļotājas, mamma pie adatu terapeita, bet meita nez kāpēc pasūta bioloģiskās pārtikas grozu no svešas lauku sētas, nevis iepērk akcijas banānus piemājas lielveikalā), arī sievietes nodošanās konditorejas priekiem sabiedrībā ir daudz ieredzētāka par niekošanos ar mākslu. Meita savai mātei saka, ka mēs esam tas, ko ēdam, un es šoreiz izvēlēšos viņai piekrist, jo viņa ir mana labākā draudzene jau kopš 3. klases.
Dažādās formās veidotie cepumi atgādina nelielas skulptūras. To sastāvs ir aizdomīgs, bet, atsaucoties uz dažādos “drošos” interneta avotos atrodamo informāciju ‒ cilvēka miesai un garam vērtīgs. Arī izstādes apmeklētājam tiek piedāvāts sevī uzņemt šīs nepieciešamās vielas ‒ katram dodot pa cepumam, kas ietīts apšaubāmas izcelsmes avīzes lapā, uz kuras rakstītais varētu kādu pārliecināt par šī našķa nepieciešamību, bet visdrīzāk tikai mulsinās nevainīgo kārumnieku.

Katažina Pšezvanska (PL) #

Bez nosaukuma, 2016, Jaukta tehnika, dažādi izmēri, katarzynaprzezwanska.tumblr.com

Katažina Pšezvanska (1984) dzīvo un strādā Varšavā. Viņas darbos bieži iekļautas atsauces uz dabu un arhitektūru ar nolūku caur šo abu jomu apvienojumu uzlabot cilvēku dzīves apstākļus. Viņa tiecas savu mākslu padarīt pilnīgi utilitāru. Pšezvansku iedvesmo gan vietējā arhitektūra un 20. gadsimta arhitektūras klasiķi, gan augu valsts un lielizmēra ģeoloģiskie fenomeni. Viņa veido arhitektoniskas intervences, instalācijas un gleznas, bieži izmantojot dabas materiālus, piemēram, akmeņus, minerālus vai augus. Pšezvanska studējusi glezniecību Tēlotājmākslas akadēmijā Varšavā un piedalījusies izstādēs, ko rīkojušas nozīmīgas poļu un vācu mākslas institūcijas, to vidū Laikmetīgās mākslas centrs Varšavā, Modernās mākslas muzejs Varšavā, Nacionālais muzejs Varšavā un Abtaibergas muzejs Munhengladbakā. Pšezvansku pārstāv Dāvida Radziševska galerija.

Par darbu

Darba formu iespaidojusi sakrālā ģeometrija, zelta griezums, Lekorbizjē, dabas likumi, Vilhelms Raihs, orgonīti, ķīmisko trašu regulatori, akmeņu enerģijas, kristāla altāri, placebo efekts, retumu kabineti, fenšui, totēmi, spēka vietas un cita veida “dziedināšanas formas”. To kombinācijā izmantoti tādi materiāli kā rīkstes, ragi, ērkšķi, vīnogulāju stīgas, olas, jūras gliemežvāki, oļi, saknes un orgonīti. No tiem veidotie mājas altāri, izvietoti dažādās K. K. fon Stricka villas vietās.
Darba idejas pamatā ir uzskats par sakarībām un smalko robežu starp racionālo un iracionālo, par to, kā cilvēkiem nepieciešams “cilvēciskot” jeb “pieradināt” telpu, cenšoties izprast pasaules un dabas likumus un mēģinot kontrolēt to, kas vēl tikai notiks. Līdzīgi arī modernisma māksla un arhitektūra tiek uzskatīta par kaut ko racionālu, kā pamatā ir noteikti un šobrīd jau gandrīz neapšaubīti likumi, piemēram, baltas sienas, vienkāršas kubiskas formas un taisni leņķi, lai gan to izskats varētu būt arī gluži atšķirīgs. No otras puses, tā pamatā ir Vilhelma Raiha zinātniskā darbība un viņa radītais orgona jēdziens, primārā kosmiskā enerģija, kas mūsdienās materializējusies orgonītos – ezotēriskos dekoratīvos objektos.

Kate Krolle, Agnese Krivade (LV) #

Mala, 2016, Performance, svetigi.tumblr.com

Kate Krolle (1984) ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un prestižo pēcdiploma mākslas un audiovizuālo pētniecības centru Le Fresnoy Francijā, iegūstot Les amis du Fresnoy apbalvojumu. Izmantojot visdažādākos medijus, māksliniece risina sev interesējošās attiecības starp dabu un tās saikni ar cilvēka dzīvi, pieredzēm un instinktiem. 2012. gadā laikmetīgā mākslas festivāla Survival Kit 4 ietvaros viņa kopā ar Ati Jākobsonu veidoja videoinstalāciju “Patiesība ir vienkārša”, bet nākamajā festivāla gadā sadarbībā ar Aneti Vanagu ‒ instalāciju un performanci “Gourmands”. Šī gada augustā Kultūras un mākslas projekta “Noass” peldošajā galerijā tika atklāta mākslinieces otrā personālizstāde “Es varētu būt citur”.

Agnese Krivade (1981) strādā ar tekstu, radot dzeju, prozu un literatūras kritiku. 2007. gadā iznāca viņas dzejoļu krājums “Bērnība”. Šobrīd Krivadi interesē eksperimentālas teksta formas, nejaušības, performances, kustība un starpnozarība. 2014. gadā sadarbībā ar komponistu Oskaru Herliņu tika veidota performance “Dzērājs” mūzikas festivālam “Skaņu mežs”, bet 2015. gadā, kā papildinājums Ievas Epneres izstādei Waiting Room Briselē, tapa eksperimentāls teksts Salle d'attente franču valodā.

Par darbu

No 1989. līdz 2004. gadam Klusā okeāna piekrastē ASV armijas pretzemūdeņu izlūkošanas hidrofoni reģistrēja neparastu skaņu. Tā atgādināja vaļa dziesmu, bet daudz augstākā frekvencē – 52 herci. Neviena no zināmajām vaļu sugām nespēj nedz saukt, nedz dzirdēt šajā diapazonā. Tam līdzīgākais ir zilā vaļa sauciens, bet tā augstums nepārsniedz 39Hz.
“52hZ vali” nevienam vēl nav izdevies ieraudzīt. Skaņas izpēte ļāva iezīmēt tā kustības trajektoriju ‒ ik gadu tas dodas augšup no Kalifornijas līdz Aļaskai, dienā nopeldot 30 līdz 70 kilometru. Viņa vienīgais attēls pašlaik ir līnijas okeāna kartē. “52 Hz vaļa” suga un dzimums nav zināmi. Zināms tikai, ka viņa dziesmai pasaules ūdeņos nav līdzīgas.
Zinātnieki spekulē, ka “52hZ valis” varētu būt kropls zilais valis vai zilā vaļa un citas vaļu sugas krustojums. Pasaulē pēdējais savas sugas pārstāvis. Kurls valis. Citplanētietis. Vientuļākais valis pasaulē. Ja taisnība ir teorijai, ka vaļa dziesmas galvenais mērķis ir sasaukt dzimumpartneri, šo vali neviens cits nedzirdēs.
Tomēr patiesība ir tāda, ka mēs nezinām, kāpēc vaļi dzied. Citi saka – vienkārši tāpat. Valim nav citu veidu, kā pieredzēt sevi. Viņš tikpat kā neredz, smaržas ūdenī tikpat kā nav.

Kāpēc kustība vientulībā mūs skumdina un biedē?

Pieskaršanās sev ir pieejamākā un vienlaikus vismazāk pētītā esamības forma. Laiku vienatnē mēs parasti pavadām, būdami kaut kur citur. Vai būdami nekur. Piešķirot vientuļajai kustībai mērķi, kas ved uz vientulības pārtraukšanu. Kur paliek “es”, kad neviena nav?
Ko es jūtu, kad pieskaros sev bez bailēm un bez mērķa?
Kā mani maina manis paša pieskāriens sev?
Kas nodod informāciju, kas to saņem?
Kā mani maina pieskāriena informācija un enerģija?
Ko es ar sevi daru? Vai es sevi dziedinu vai pazudinu? Vai es sevi atdzīvinu vai nonāvēju? Kas pieskaras kam?

Katrīna Neiburga (LV) #

Apgaismība pagrabā, 2016, Video, skaņas un gaismas instalācija, neiburga.lv

Foto: Andris Eglītis

Katrīna Neiburga (1978) ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, kā arī studējusi Stokholmas Karaliskajā mākslas institūtā. Līdzīgi kaislīgam sociālantropologam māksliniece meklē un kolekcionē interesantus, nereti intīmus stāstus, kurus ar instalāciju, video un gaismas projekciju starpniecību pārvērš vizuāli efektīvos portretos. Viņas darbi ir izstādīti tādos nozīmīgos mākslas festivālos kā Sidnejas, Maskavas un Venēcijas biennāles. 2008. gadā Katrīna Neiburga tika nominēta lielākajai Ziemeļvalstu balvai mākslā ARS FENNICA, bet 2009. gadā ieguva Purvīša balvu, kas ir Latvijā augstākais apbalvojums vizuālās mākslas jomā. Paralēli individuālajiem mākslas projektiem Katrīna Neiburga līdzdarbojas Latvijas elektroniskās grupas “Latvijas gāze” priekšnesumos un scenogrāfijas jomā, tai skaitā radot īpaši izrādēm gatavotus videodarbus Latvijas Nacionālajā operā, Jaunajā Rīgas teātrī, K. Staņislavska Maskavas Drāmas teātrī, Permas Operas un baleta teātrī, Bastīlijas operā Parīzē un uz citām skatuvēm.

Par darbu


brīnums -a, v.
1. Ārkārtējs notikums, kas (pēc mītiskiem vai reliģiskiem priekšstatiem) norisinās pārdabisku spēku ietekmē.
//Tas, kas ir fantastisks, tas, kas nav īstenībā iespējams.
Brīnumu pasakas ‒ pasakas ar daudziem fantastikas elementiem sižetā.
Brīnuma zīmes ‒ uzskatāmi norādījumi, kas it kā apliecina brīnuma piepildīšanos tagadnē vai nākotnē.
//ģen.: brīnuma, adj. Nozīmē. Tāds (priekšmets), kam ir neparastas spējas, īpašības.
2. Ļoti neparasts, dīvains notikums, parādība.
Brīnuma darbi sar. ‒ brīnumaini, neticami notikumi.
Brīnumu pasakas ‒ brīnumpasakas.
3. Tas, kas izraisa apbrīnu.
4. parasti dsk. Pārdzīvojums, kas saistīts ar ļoti lielu, pārsteigumu, izbrīnu; ļoti liels pārsteigums.

Šķirkļa avots: tezaurs.lv/#/sv/brīnums

Kjāra Fumaja (IT) #

Ļauno garu grāmata, 2015, Video, jaukta tehnika, chiarafumai.com

Darba fragments. Vitrīna, detaļas, automātiskā rakstība. Ar mākslinieces un CONTOUR 7 atļauju

Foto:  K. Vrancken

Itāļu māksliniece Kjāra Fumaja (1978, Roma) dzīvo un strādā Milānā. Atpazīstamību ieguvusi ar performancēm un multimediāliem darbiem, kuros figurē ekstrasensorās spējas, antiizrāžu stratēģijas un kontrkultūras ikonas. Viņa piedalījusies dOCUMENTA (13) ar itāļu radikālā feminisma literatūrā balstītu performanci-frīkšovu simt dienu garumā (“Morālais izstāžu nams”, 2012), izsaukusi anonīmas sievietes garu vēsturiskā mākslas kolekcijā Kverīni-Stampālijas fondā Venēcijā (“Es neteicu, un tas nenozīmēja “Brīdinājums””, 2013) un izveidojusi fiktīvu propagandu par Valērijas Solanasas manifestu S.C.U.M., atdarinot Berluskoni pirmo politisko kampaņu (“Kjāra Fumaja lasa Valēriju Solanasu”, 2013), par ko saņēmusi IX mākslas godalgu Furla. Piedaloties Kustīgo attēlu biennālē Contour 7, Fumaja pārrakstīja savu dzīvo priekšnesumu vēsturi seansā (“Ļauno garu grāmata”, 2015).

Par darbu

“Ļauno garu grāmata”
satur vārdus, kārtas un posteņus visiem Gariem, ar ko jebkad sarunājusies Kjāra Fumaja, kā arī Personāžus, kas piederīgi katram Garam, un paņēmienu to izsaukšanai redzamā veidolā. Šobrīd Grāmatā iekļauta visa Kjāras Fumajas radītā Māksla. Un, lai arī viņai piedēvēti daudzi priekšnesumi, šajā dokumentā tie nav salīdzināmi, jo tas satur tos visus.

“Grāmatā” apvienots liels skaits personāžu, kuru naratīvus Fumaja iemiesojusi savā performanču mākslā līdz šim. Fumaja norādījusi, ka šī kataloga izstrādē izmantojusi Euzapijas Paladīno palīdzību. Šīs pasaulslavenās 19. gadsimta ekstrasenses un medija seansus, ticot viņas spējām, apmeklējis arī Krievzemes Nikolajs II un Nobela laureāti Marija un Pjērs Kirī.
Lai piedalītos seansā, nepieciešams atkāpties no racionālā un apzinātā; izsaucot mediju (un pati kļūstot par tādu), māksliniece apiet kultūras struktūras un arī pati savu naratīva metodi. Fumaja izmantojusi elementus no dažādiem vēsturiskiem personāžiem, bieži vien – vēsturē nozīmīgām sievietēm, kas par spīti savām marginālajām pozīcijām izpelnījušās uzmanību ar skaļu opozīciju. To vidū ir rakstniece un aktīviste Ulrike Mainhofa, bārdainā dāma Annija Džounsa, filozofe Karla Lonci un pati Paladīno, mākslinieces mūza. Fumaja sev ļauj kļūt viņu “apsēstai” un, izmantojot parocīgo iestudējuma aizsegu, pārņem viņu naratīvus saviem nolūkiem.
“Grāmatā” Paladīno izsauc garus no Fumajas raibā ļauno garu pulka – aktīvistus, teroristus, frīkšovu aktierus un filozofus, kas visi kādā brīdī pārtop par Fumajas alter ego – kopā pārstāvot buržuāziskās sabiedrības bailes. Mākslinieces kempiskā parodija kļūst apzināti neskaidra, jo anahronisms ir mērķtiecīgs un uz skatuves lāgiem izlaužas nekontrolējama vardarbība.
Notikumus novēro un stāsta fanču zinātnieks Kamijs Flamarions, Paladīno laikabiedrs un māceklis mediju mākslā, kurš te apliecina, te apšauba to, ko redz. Šis pārpratumu un fragmentācijas punkts ir sarežģītais Fumajas inscenējuma centrs; seansa laikā klātesoši ir arī dažādi atribūti, kas saistīti ar spokiem un pašu mediju – garu izsaukšanas dēlis, iestudējuma rekvizīti un automātiskās rakstības kolāžas. ABCDEFGHIJLMNOPQRSTUVWXYZ Arrivederči.

Markoss Lutjenss (USA/UK) #

Haptiskā parādība, 2016, Keramika un audio

Attēli publicēti ar Markosa Lutjensa atļauju, marcoslutyens.net

Markoss Lutjenss (1964, Londona) dzīvo un strādā Losandželosā. Savā radošajā darbā pievēršas apziņas pētījumiem ar nolūku izraisīt skatītājā ķermenisku mākslas darba pieredzi. Apmeklētāju prātos tiek ierīkotas bezgalīga apjoma un formas izstādes. Lutjenss savos pētījumos aplūkojis tādas sociālas grupas kā mušes (meksikāņu “trešā dzimuma” subkultūra), raēliešus (NLO reliģijas piekritēji), sinestētus, robežmigrantus, astroinženierus un mentālos arhitektus, tiecoties izprast bezapziņā balstīta domāšanas veida izpausmes dažādās kultūrās un vidēs. Viņš izstrādājis gājēju plūsmas mijiedarbību, sociālo tīklu dialogu, gaisa kvalitātes līmeņus, dzīvnieku un bioloģisko saziņu.
Lutjenss piedalījies starptautiskās izstādēs, to skaitā realizējis 340 performances vairāk nekā 100 dienu garumā izstādē dOCUMENTA (13), viņa darbi tikuši izstādīti arī Losandželosas apgabala mākslas muzejā, Žorža Pompidū centrā, Karaliskajā akadēmijā, Ķīnas Valsts mākslas muzejā un Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. 14. Stambulas biennālē Lutjenss sadarbojies ar Karolīnu Kristovu-Bakargjevu, biennāles ietvaros uzbūvējot arī lielizmēra instalāciju uz kuģa un sagatavojot publisko programmu “Domu formas un smadzeņu viļņi: neiroestētika un māksla”, kurā piedalījās vairāki pasaules vadošie neirozinātnieki. Lutjenss nesen izdevis grāmatu “Hipnotizētāja memuāri: 100 dienas” (2015). Viņa aktuālie projekti saistīti ar Manifesta, Liverpūles biennāli un mākslas galeriju GAM Turīnā.

Par darbu

Ar pagājību saistītā prāta kartē notverts acumirklīgs atspīdums kādā no Rīgas Briāna ielas 9. nama plašajām zālēm. Ar Izdzīvošanu/Survival mēs saprotam darbības tagadnē jeb refleksu, kas sargā no nelaimes nākotnē, un tomēr mūs iespaido arī pagātnes pieredze, kas tiecas cauri laikam. Vai mēs varam tikt gudri par šo pagātnes iespaidu? Vai tas ir gana īsts, lai būtu sataustāms? Mēs notvērām šo gaistošo malduguni un materializējām, lai tā kļūtu pieejama apmeklētājiem induktīvu seansu sērijas formā. Mēs tajā ieurbjamies, meklēdami pagājušu mirkļu pēdas. Tā ir taktila ceļa karte, kas iedveš zināšanas caur pirkstu galiem, intuitīvas jušanas treniņš pār laika plaknēm. Izdzīvošanas/Survival prototips: uz priekšu un atpakaļ laikā.

Lea Porsagere (DK) #

Viltīgie meridiāni – šoka terapija lietotu adatu ceļā, 2016, 4 unikāli dzelzs stieņi (garums: 3 m, diametrs: 6 mm, zili krāsoti un individuāli izliekti), dabiski sūkļi, akupunktūras adatas, leaporsager.dk

Lea Porsagere (1981) dzīvo un strādā Kopenhāgenā. Studējusi Karaliskajā Dāņu tēlotājmākslas akadēmijā Kopenhāgenā, kā arī Städelschule akadēmijā Frankfurtē pie Mainas. Porsageres radošais darbs ir spekulatīva fabulācija, izmantojot plašu mediju klāstu, to vidū filmu, skulptūru, fotogrāfiju un tekstu. Viņas darbi iekļaujas zinātnes, politikas, feminisma un ezotērikas matriciālajā sfērā, radot “paradoksālas telpas trakai un nevardarbīgai spekulācijai”. Viņa izvērš okultas teorijas un spirituālas prakses, apšaubot normatīvu pieeju domāšanai un cilvēka zināšanu robežām. Porsagere piedalījusies vairākās nozīmīgās starptautiskās izstādēs, piemēram, dOCUMENTA (13) ar darbu “Anatas eksperiments” (2012), kā arī 14. Stambulas biennālē “SĀLSŪDENS: Domformu teorija” (2015) kā Annijas Besantas “medijs”, atkārtojot akvareļus no grāmatas “Domu formas” (1905). 2015. gada septembrī Porsagere kļuva par filozofijas zinātņu doktora studiju zinātnisko asistenti mākslā Lundas Universitātes Malmes Mākslas akadēmijā.

Par darbu

⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯⫯

Viltīgie meridiāni – šoka terapija lietotu adatu ceļā

Vājš asums. Sīciņi, ⫯⫯⫯⫯ pieliec pie četriem kaulaini zilajiem meridiāniem, kurus, visticamāk, nosprosto uzpūtušies izaugumi. Perversi cilvēcisks piesārņojums (māņticīga neraža⫯). Garlaicīgs, izsūkts, svētulīgs tēva mantojums. Ak, karaliskā spozme!

Adatām vajadzēja vajadzīgas adatas. ⫯ Adatas slaikam izliekumam. Adatas visai pietūkušajai liekulībai! ⫯

Marte Junslīna (NO) #

Saucieni no klusuma, Rīcības spilveni (8‒10), 2014/2016, Instalācija, martejohnslien.com

Marte Junslīna (1977) dzīvo un strādā Oslo, lielākoties veidojot tēlniecības darbus un instalācijas. Junslīna pēta un rāda saikni starp garīgumu, sabiedriski nozīmīgu rīcību un abstrakto mākslu, norādot, ka mūsdienās nemitīgi pieaugošā interese par garīgumu un abstrakciju var veicināt arī politisku un sabiedrisku iesaisti. Viņas darbi iekļauti Norvēģijas Nacionālā mākslas, arhitektūras un dizaina muzeja, kā arī Henie Onstad Mākslas centra (Norvēģija) kolekcijās. Jaunākie Junslīnas darbi iekļauti grupu izstādēs Astrup Fearnley mākslas muzejā Oslo un 12. Havanas biennālē Kubā. Māksliniece arī izpildījusi vairākus pastāvīgus publiskos pasūtījuma darbus Norvēģijā. Viņu pārstāv Oslo mākslas galerija Galleri Riis.

Par darbu

Instalāciju “Saucieni no klusuma” veido attēli no videoieraksta, kas dokumentē Shugden kopienas demonstrāciju. Demonstrācija bija vērsta pret Dalailamu viņa vizītes laikā Chateau Neuf ēkā Oslo 2014. gada maijā. Organizācija protestēja pret Dorje Shugden dievības pielūdzēju vajāšanu; šo Tibetas budisma novirzienu Dalailama uzskata par kultu, kas kaitē gan viņam personiski, gan arī Tibetas cīņai par brīvību kopumā. Instalācijā pētīts, kā miermīlīgums ar aktīvismu var iet roku rokā.
“Rīcības spilveni” tika gleznoti pēc budistu mūka Čodžama Džungpā metodes (t.s. “dharmas māksla”). Viņš aprakstījis, ka māksla jārada tādā prāta stāvoklī, kas ir pilnībā “neagresīvs”. Mierpilns prāts līdzinās prātam, kas sajūt citu cilvēku ciešanas; tā rezultāts ir gan mākslas radīšana, gan sabiedriska iesaiste. Dharmas mākslu var praktizēt automātiskās gleznošanas jeb “rīcības glezniecības” formā. “Rīcības spilvenu” veidols ir meditācijas spilveni, kas apvieno gan rīcības, gan apceres jēdzienus.
Mākslas darbi veidoti pēc Henie Onstad mākslas centra pasūtījuma 2014. gadā DNB krājbankas fonda (Kunstgaven) ietvaros.

Miķelis Fišers (LV) #

Trešo planētu spīkeri izlūdzas žēlastības dāvanas divu ātrumu civilizāciju samitā
Reptiloīdi ārstē depresiju sterilizētajām nāriņām Sinaja pussalā
Izdzīvotājs kaltē avarējušos citplanētiešus. Atomziemas 20. gads
Pie veikala. Sātana pielūdzēji līksmo tiesas dienā                                                                                                                                                                                                                                            
2016, Četri kokgriezumi, fisers.lv

Foto: Valdis Jansons

Miķelis Fišers (1970) ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu glezniecībā. Mākslinieku interesē pārdabiskais, ezotēriskais un kosmiskais, kas, izmantojot konspirācijas teorijas, tiek transformēts vizionārās instalācijās, videodarbos, gleznās, zīmējumos un kokgrebumos. Fišers savu radošo darbību uzsāk 20. gadsimta 90. gadu vidū, radot provokatīvas, ironiski sociālkritiskas instalācijas, bet vēlāk atgriežas pie glezniecības. Kopš 2014. gada par jaunāko izteiksmes veidu ir kļuvuši neliela formāta, retro stilistiskā veidoti, ilustratīvi kokgriezumi, kurus pirmo reizi bija iespējams apskatīt izstādē “NETAISNĪBA” (2014) Paula Stradiņa Medicīnas Vēstures muzejā. Nākamgad Fišers pārstāvēs Latviju 57. Venēcijas mākslas biennālē.

Par darbu

Darbs iecerēts kā ilustrācija cilvēka neatņemamai un nozīmīgai dzīves sastāvdaļai ‒ bažām un raizēm. Mūsdienām raksturīgi visur klātesoši pilnspektra mēroga meli, garīgais kūtrums, reliģisku institūciju morālais bankrots, neziņa par pagātni un nākotni, protams, arī bailes no nāves un nespēja konfrontēties ar objektīvo realitāti, kas aizvien vairāk un uzkrītošāk atšķiras no informācijas telpā aģitētās imitācijas un rada pieprasījumu pēc aizvien intensīvākiem kairinātājiem. Šie faktori rada nepieciešamību tos izstumt no apziņas un paģērē izmantot ievērojamu daudzumu radošās enerģijas ilūzijas uzturēšanai par vienkāršota materiāla visuma esamību, kurš, savukārt, it kā garantē komforta zonu lietotājam.
Neapšaubāmi, ievērības vērtas ir apslēpto bažu izraisītās blaknes, tomēr šajā projektā tēma tiek risināta plašākā vēsturiskā griezumā gan caur sazvērestības teoriju prizmu, korelējot netālas cilvēces nākotnes ainas, gan arī pārskatot tās seno pagātni. Tāpat tiek piedāvāts ieskats paralēlo dimensiju reālijās un kosmisko civilizāciju starpgalaktisko attiecību dinamikā.
Darbi ir izpildīti tradicionālā Kosmiskās Rītausmas laikmeta ‒ 20. gadsimta 60. gadu lieltirāžas suvenīru tehnikā ‒ vienkāršots zīmējuma sižets, izgrebts melni krāsotā, spoži pulētā koka dēlītī.

Pauls Filips Heince, J&K, Linards Kulless, Kristofs Mīlaus, Melisa Stekbauere, Magda Tothova, Zuze Vehtere (DE/DK/LV/USA/SK) #

Salabot un saliekt, ar sveicienu Rīgai, 2016, Performance
pph.pm
jk-world.net
kulless.info
newhive.com/keysession/profile/feed
melissasteckbauer.weebly.com
magdatothova.com

Pauls Filips Heince (1981) ir mākslinieks, kas dzīvo un strādā Berlīnē. Viņa radošais darbs aptver dažādas sfēras, to skaitā instalāciju, tēlniecību, glezniecību, performanci, video, skaņu un programmatūru veidošanu. Heince savos darbos pēta tādas tēmas kā “identitātes konstruēšana”, “posthumānisms” un “kognitīvais kapitāls”.
Mākslinieku duets J&K (Janne Šēfere un Kristīne Agergārda) sadarbojas kopš 1999. gada, strādājot pie projektiem Berlīnē un Kopenhāgenā. J&K ir mākslinieku-feministu sadarbības tīkla f f dalībnieces.
Linards Kulless (1978) ir mākslinieks, kas strādā ar dažādiem medijiem, tostarp video, foto un instalācijām. Viņa mākslas projektu iedvesmas avots ir etnogrāfija, ezotēriskas zinības un identitātes meklējumi.
Kristofs Mīlaus dzīvo un strādā Berlīnē. Viņa darbības sfēra ir mūzika un performanču māksla.
Melisa Stekbauere (1980) ir amerikāņu māksliniece un tekstu autore, kas dzīvo un strādā Berlīnē. Dibinājusi un vada eksperimentālo projektu telpu The Wand Berlīnē.
Magda Tothova (1979) ir māksliniece, kas dzīvo un strādā Vīnē un Berlīnē. Savos darbos aplūko mūsdienu utopijas, konstruētas normas, sociālos modeļus un to neizdošanos un to, kā risināt personiskus un sabiedriskus jautājumus gan privātajā, gan politiskajā sfērā.
Zuze Vehtere ir māksliniece, kas dzīvo un strādā Berlīnē. Viņa darbojas Leļļu teātrī un dažādos uzvedumos.

Par darbu

astoņi starpzvaigžņu ceļinieki /
seko mums / šurpu turpu /
pirmā diena, tad nāk otrā /
varas oļi / mīlas krātuves /
atmet šaubas / ieelpo, izelpo /
pulverīši & eliksīri / rimies, nodzēs /
nāc ēst ar mums / prom no laika un telpas /
varbūt nē, varbūt tā / teic buramvārdus / sanākam kopā /
mēs, šis audums / atver viesuli / mēs viļņi, pārvērtušies /
un varbūt kādreiz / atsien mezglus / pārtrauc mūsu sen ieraudzīto spriedzi /
paldies kaismīgai viesmīlībai / kosmosa gariem /
mēs piemirsām bažas / re, kāda mums daile /
te nu mēs esam / smaidot tev līdzās

Reinis Virtmanis (LV) #

RELIKVIJU AKVĀRIJS “...un es arī biju Arkādijā*.” /Jēkabs Zimmels Ziemelis/
* Arkādija – laimes, prieka un bezrūpības vieta.
2016, Instalācija, reinisvirtmanis.blogspot.com.ee

Reinis Virtmanis (1976) studējis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā Glezniecības nodaļā. Viņš izmanto poētisku un simbolisku valodu, lai veidotu lakoniskus, monohromus un ilustratīvi stāstošus darbus. Mistificētie tēli, kurus Virtmanis izmanto savās smalki izzīmētajās ilustrācijās, tiek būvēti kā literāri sirreāli varoņi, kuriem iedvesmu mākslinieks smeļas Eiropas, īpaši Krievijas un Anglijas 19. gadsimta literatūrā un mākslā. Viņš ir ilustrējis grāmatas un publicējis dzeju.
Virtmanis izstādēs piedalās kopš 2002. gada, ir sarīkojis vairākas personālizstādes kā “Francis. Galds. Kubs” (2002) galerijā “Centrs”, “Neprecīzs stāsts par deviņām palmām jeb dārgumu meklētāji” (2008) un “Nemiegs” (2014) galerijā “Alma”. Tāpat piedalījies dažādās nozīmīgās grupu izstādēs kā Candy Bomber (2007) un “Pie Dzintara jūras” (2011) izstāžu zālē “Arsenāls”, Rīgā, The Playful Eight (2011) galerijā One TwentyEight Ņujorkā un Ziemeļvalstu laikmetīgās mākslas triennālē Nordic Art Station – Word, Art, Sound (2013) Eskilstunas Mākslas muzejā, Zviedrijā. Virtmaņa darbi atrodas Latvijas Nacionālās mākslas muzeja kolekcijā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Par darbu

Manu interešu un uzmanības laukā nonāca Rīgā dzīvojošs mistiķis Jēkabs Zimmels Ziemelis, kurš paralēli konstruktora darbam birojā un daudziem citiem hobijiem, padziļināti interesējies par alķīmiju, viduslaiku un mūsdienu mistiķiem, kā arī par dažāda veida garīgajām praksēm.
Naktī no 23. uz 24. septembri 1954. gadā, laikposmā no pusvienpadsmitiem vakarā līdz vieniem naktī, Zimmels Ziemelis pēc paša stāstītā, pārdzīvoja mistisku atklāsmi no augšas. Atjēdzoties pēc pārdzīvotā, viņš tūlīt pat pierakstīja domas melnrakstu uz pergamenta, kurš tika iešūts apģērba oderē. Ar šo nozīmīgo dzīves notikumu sākās viņa kā mistiķa gaitas, un no šīs relikvijas Zimmels Ziemelis nešķīrās līdz pat savas dzīves beigām. Vēlāk šis ieraksts tika atrasts viņa vecākās māsas mājās, kārtojot Zimmela Ziemeļa personīgās lietas jau pēc viņa nāves.
Par spīti noslēgtībai mistiķim bija daži domubiedri un viņa ideju sekotāji. Pēc Zimmela Ziemeļa nāves, viņa domubiedru un sekotāju rokās nonāca dažādi viņa priekšmeti un lietas, kas tiek izstādīti Survival Kit festivāla ietvaros. Pateicoties viņa sekotāju pūliņiem, dažas lietas pašreiz ir nonākušas sava veida relikviju statusā, savukārt citas “atķīmizēšanās gaitā” ir izmainījušas sākotnējo veidolu un ir ieguvušas citu nozīmi, kļūstot par sava veida artefaktiem.

Stirmirs Erns Gudmundsons (IS) #

KO ES DARU AR SAVU DZĪVI?, 2016, Performance, 25 min, styrmir.eu

Stirmirs Erns Gudmundsons (1984) ir islandietis, kas dzīvo Varšavā. Viņš ir stāstnieks, izpildītājs, dziedātājs, priekšmetu darinātājs un ilustrators. Viņam tuvs ir absurds, taču viņa gadījumā tā nav aizraušanās un apsēstība ar smieklīgo, nesakarīgo vai dīvaino, bet gan maiga un gādīga attieksme. Viņš rūpējas par absurdu, palīdz tam attīstīties un ieņemt vietu līdzās jebkam citam – kur tas var kļūt gan par visnepatīkamāko kaimiņu, gan labāko draugu. Gudmundsons ir studējis mākslu Amsterdamā Gerita Rītfelda akadēmijā un Sandberga institūtā. Viņa performances un veidotie objekti bijuši skatāmi tādās vietās kā Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs, Reikjavīkas Dzīvās mākslas muzejs, Ezera nams (Casa del Lago) Mehiko, mākslas liecību centrs Cricoteka Krakovā un Kipras/Lietuvas paviljons 55. Venēcijas biennālē.

Par darbu

Ja tevi pieķers lecam pāri
Ja notvers lienam apakšā
Tev sados un nosūtīs atpakaļ
Tur, no kurienes esi nācis
Un viss būs jāsāk no jauna.
“Vai te ir kāds dakteris?”

Uzstājoties kā jucis hiphopa dakteris, kas izmanto MC priekšnesuma spēku ļauno garu izdzīšanai, Gudmundsons ar publikas līdzdalību, rietumu medicīnas teoriju un praksi iejuks austrumu tradīcijās. Rezultāts un cēlonis būs galvenās sastāvdaļas mikstūrai – harmoniskai pretindei šodien, šovakar, rīt prognozētajai psihiskajai vētrai. “Bet es esmu tikai apjucis cilvēks. Mana mikstūra ir prototips, tā jāpārbauda. Atkailināsimies un sašķaidīsim savas ledainās esības miljonā jestru lausku. Atkausēsim viens otru no biezā ledus slāņa ap mums!” Gudmundsona reps sagatavos apmeklētājus festivāla mākslas darbiem un sniegs tiem trausluma, laimes un mīlestības dunkas.

Vai tici, ka būs nākamā dzīve?
Netici, ka pastāv arī citu dzīves?
Tad es baidos, ka reiz
Tu izplēnēsi
Un labākajā gadījumā vien kļūsi par zvēru.

Šena Multone (USA) #

Nemierīgo kāju sāga2012, Kadrs no HD video

Ar mākslinieces, Gregor Staiger galerijas (Cīrihe) un Crèvecoeur galerijas (Parīze) atļauju, shanamoulton.info

Šena Multone (1976, Kalifornija) ir video un performanču māksliniece, kas dzīvo un strādā Ņujorkā un pēta modernās trauksmes izpausmes, izmantojot savu ekranizēto alter ego – Sintiju. Ar krāsainu un sirreālu video palīdzību māksliniece būvē pārsteidzošas attiecības starp komerciālo un garīgo pasauli. Apvienodama mulsinošu, sāju humoru ar tehniski nepretenciozu popa jūtīgumu, Multone izspēlē personāžu, kuras mijiedarbība ar ikdienas pasauli ir vienlaikus ikdienišķa un sirreāla. Virzot savu varoni pa noslēpumaino un, iespējams, maģisko mājas interjeru, Multone izveido attiecības ar priekšmetiem un patēriņa produktiem, kas ir reizē banāli un pārdabiski. Multone studējusi mākslu un antropoloģiju Kalifornijas Bērklija universitātē, Kārnegija-Melona universitātē Pitsburgā (kur ieguvusi maģistra grādu mākslā), Skauhīgenas Glezniecības un tēniecības skolā Skauhīgenā, kā arī De Ateliers skolā Amsterdamā.

Par darbu

Šenas Multones videodarbā mākslinieces fiktīvais personāžs Sintija cieš no nemierīgo kāju sindroma un meklē glābiņu farmācijas līdzekļu reklāmās televīzijā un veselībai veltītos žurnālos. Mājas vidē, ko atdzīvina animēta deja un mistiska dzeja (to sarakstījis un lasa dzejnieks Džons Koleti), Sintija atrod glābiņu – dziedējošu minerālu AION A, šveiciešu mākslinieces Emmas Kuncas atklājumu. “Šveices dziedakmens pulveris” ārstē nemierīgās kājas, tās pavairojot un liekot tām dejot. Šis videodarbs par spīti tā humoram un savdabībai pauž šaubas par sabiedrības un kultūras pieņēmumiem, kas pavēruši ceļu “veselīguma” industrijai, tās daudzajiem izstrādājumiem un stratēģijām.

Valentīna Dezideri, Mirjama Lefkovica, Žeraldīne Longvila (IT/NL/FR/USA) #

La Piscine, 2016, Performance, Foto: Laëtitia Striffling, Zīmējums pieder Pantenas pilsētas arhīvam.
faketherapy.wordpress.com
blackgarlicstudio.com

Valentīna Dezideri (1982) ir performanču māksliniece, kura dzīvo un strādā Amsterdamā. Viņa apguvusi laikmetīgo deju Labāna centrā Londonā (2003‒2006) un vēlāk ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu tēlotājmākslā Sandberga institūtā Amsterdamā (2011‒2013). Viņa veido projektus “Viltus terapija” un “Politiskā terapija”, piedalās Izpildītājmākslu foruma organizēšanā Francijā, spekulē ar rakstniecību kopā ar profesoru Stefano Hārniju un nodarbojas ar “Poētiskajiem lasījumiem” kopā ar profesori Denīzi Fereiru da Silvu.

Žeraldīne Longvila (1981) ir mākslas kuratore. Viņa veido projektus, kas eksperimentē ar mākslas eksponēšanas formātiem. Longvila papildina mākslinieku radošās izpausmes, nodrošinot atvērtus un daudzveidīgus paņēmienus, kā izrādīt darbus un iepazīstināt ar tiem publiku – tas var notikt izstādes, rezidences, dziesmas, dzejoļa vai ēdiena formā. No 2005. līdz 2009. gadam Longvila vadīja La Galerie Exterieure – mobilu galeriju, kas piedāvā dažādas iespējas mākslas hepeningu veidošanai. Viņas jaunākais projekts ir mākslas un gastronomijas studija “Melnais ķiploks”.

Mirjama Lefkovica (1980) ir performanču māksliniece, kas dzīvo un strādā Parīzē. Kopš 2010. gada savā pētniecībā viņa lielākoties pievēršas jautājumiem, kas saistīti ar uzmanību un uztveri, un tajos izmantotajām dažādām visaptverošām metodēm, iesaistot vienu skatītāju un vienu izpildītāju. Viņas darbi izrādīti Venēcijas biennālē, Pompidū centra Jaunajā festivālā (Parīze), Publiskās mākslas aģentūrā (Zviedrija), Laikmetīgās mākslas centrā (Viļņa), Buenosairesas dejas festivālā (Brazīlija) un citur.

Par darbu

Kolektīvais projekts La Piscine apvieno atšķirīgas mākslinieciskas pieejas un darbus, kas paredzēti vienam skatītājam/dalībniekam. Līdzīgi peldbaseinam, kas satur kopā sajaukušos ūdeni, arī La Piscine projekts ir ietvars atšķirīgām mākslas formām, ļaujot tām sajaukties un citai citu ietekmēt. Tādējādi ikviena kombinācija ir unikāla pieredze un vienlaikus atsevišķs darbs.
Ikviens darbs un mākslinieciskā pieeja La Piscine gadījumā kļūst par pārdzīvojuma izraisīšanas instrumentu, kas pārbauda mums ierasto uzmanības režīmu. Projekta nenoteiktā forma sniedz iespēju apvienot jaunas mākslas formas ar vecām, kā arī tādām, kas dzimušas darba radīšanas gaitā. La Piscine norisinās funkcionālās vietās, kas notikuma laikā turpina savu ierasto funkciju (kā peldbaseins, parks, skola u.c.).
Pirmā La Piscine versija tika uzstādīta pilsētas peldbaseinā Pantenā, Parīzē, 2015. gada oktobrī, un to organizēja Les Laboratoires d’Aubervillers Mirjamas Lefkovicas pētniecības rezidences ietvaros. Septiņi mākslinieki (Žans Filips Dereijs, Valentīna Dezideri, Bens Evanss, Žeraldīne Longvila-Žefro, Alkis Hadjiandreou, Žilī Laporta, Mirjama Lefkovica) apguva cits cita pieeju un eksperimentēja ar to sapludināšanu. Šobrīd otrā La Piscine versija ir uzstādīta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, ļaujot arhitektūrai, izstādēm un to apmeklētājiem kļūt par jauno kombināciju satvariem.

Vivjena Grifina, Kaspars Groševs and Kīens Makons (IE/LV) #

Atsvabini savus iekšējos delfīnus, 2016, Performance, Attēla autore Vivjena Grifina, viviennegriffin.com, kasprsg.com

Vivjena Grifina (1975, Dublina, Īrija) dzimusi Eiropas kontinentālā šelfa rietumpunktā, kas ar kontinenta cietzemi savienojies nesenākā leduslaikmeta periodā. Šai tālīnajai salai bijusi būtiska loma mākslinieces darbos attīstītajiem eksistenciālas atsvešinātības un absurda motīviem. Ar zīmējumu, performanču, skulptūru un skaņas palīdzību Grifina pēta cilvēces kolektīvos pārdzīvojumus, nepasakāmā un neuzzināmā aspektus. Viņa studējusi Ņujorkas Pilsētas universitātes Hantera koledžā.

Kaspars Groševs (1983, Rīga, Latvija) ir mākslinieks un kurators, kurš dzīvo un strādā Rīgā. Viņš veido zīmējumus no miglāja, nezina neko un meklē jūrai griestus. Groševa darbi izstādīti Rīgā, Parīzē, Ņujorkā, Viļņā, Maskavā un citās vietās. Dažkārt viņš uzstājas, izpildīdams savu mūziku, un raksta tekstus Latvijas kultūras izdevumiem un izstāžu katalogiem. Groševs ir Rīgas galerijas Four To Seven (427) līdzdibinātājs un kurators.

Kīens Makons (1980, Golveja, Īrija) maģistra grādu mākslās ieguvis Londonas Karaliskajā mākslas koledžā 2012. gadā. Viņš sadarbojas un iesaistās komunikācijā ar citiem, izmantojot performanci, video, tekstu un objektu izkrāsošanu. Pirms pārcelšanās uz Londonu trīs gadus nodzīvojis Ņujorkā, strādājot par pasākumu koordinatoru mākslas notikumos PERFORMA 05, 07 un 09. 2013. gadā Makons galerijā Tintype sava soloprojekta Open Close Thing ietvaros sadarbojās ar Vivjenu Grifinu un Kasparu Groševu, veidojot kopīgu performanci Nothing Empty Nothingness.

Par darbu

SĀKSIM AR SEMIKOLU.

MEKLĒ
MEKLĒ
MEKLĒ
MEKLĒT PRIEKU
MEKLĒT PRIEKU

JA PIETIEKAMI ILGI IEKŠĒJI JUTĪSIES SKUMJI, SKUMJA KĻŪS ARĪ ĀRIENE. TAS IR BĪSTAMI, JO TAD TO UZZINĀS PĀRĒJIE. APKĀRTĒJIE ZINĀS – VIŅŠ NEIZSKATĀS PĒC ĻOTI LAIMĪGA CILVĒKA. VIŅA SEJĀ LASĀMAS ILGAS, NOGURUMS, TO IZMOCĪJUŠAS CERĪBAS, RĪTAUSMA UN NEAPTURAMAIS LAIKS. – NOSLĒPUMI, KO GLABĀJAM SEVĪ, VAR IZPAUSTIES ĀRĒJI BEZ MŪSU ATĻAUJAS. JŪTAS IR LIELS SPĒKS. DABA IR LIELS SPĒKS. PASKAIDROT IR VELTĪGI. NEPRETOTIES,
NEPRETOTIES
NEPRETOTIES
NEPRETOTIES

释 放 你 的 内 部 海 豚
(Ssch fonn neeee de nay poo hai twen)
Atsvabini savus iekšējos delfīnus,
Izroc bedri bedrē,
Nezini uzzināmo

PADO

DI

ES.

Žanis Valdheims (LV/CA) #

Zīmējums #348 / 12.11.1977

Zīmējums #441 / 29.10.1980

Zīmējums #538 / 28.10.1983

Zīmējums #574 / 22.03.1984

Zīmējums #562 / 20.04.1984

Zīmējums #648 / 03.11.1988

Zīmējums #640 / 03.08.1988

Zīmējums #641 / 05.08.1988

Bristoles papīrs, krāsainie zīmuļi, Latvijas Nacionālais Arhīvs

Žanis Valdheims (1909‒1993) ir latviešu izcelsmes mākslinieks un filozofs, kurš Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Rietumeiropu, bet 1952. gadā pārcēlās uz dzīvi Kanādā. Lai izprastu cilvēka prāta, sajūtu un rīcības mijiedarbību, Valdheims aktīvi interesējās par filozofiju, psiholoģiju un zinātni. Nododoties aktīvai pētniecībai, viņš izstrādāja savu īpašu ģeometrizācijas teoriju un sistēmu, kas atspoguļojās arī viņa zīmējumos. 1974. gadā mākslinieks iepazīstas ar Īvu Žansonu, pēc kura iniciatīvas notiek pirmā Valdheima izstāde. 1985. gadā Valdheims iestājas Kvebekas Universitātes Filozofijas fakultātē, bet 1987. gadā izveido apjomīgu dokumentu, kurā sakārto un vispārina savas koncepcijas, kā arī, izmantojot 23 figūras, paskaidro ģeometrisko abstrakciju.

Par darbiem

Savas dzīves laikā Valdheims radīja vairāk nekā 600 zīmējumus, 50 neliela izmēra skulptūras un neskaitāmus pētījumus, kurus vizualizēja ar ģeometriskiem sistēmu plāniem. Zīmējumi tika veidoti ģeometriskās abstrakcijas stilistikā, pakārtoti mākslinieka izveidotajai teorijai. Sākotnēji, lai ilustrētu dažādu nozīmīgu autoru idejas, Valdheims veidoja kartes un zīmējumus, kas laika gaitā tika papildināti ar krāsām un palielināti apjomā, radot sarežģītām sistēmām līdzīgus mākslas darbus. Strādājot ar krītiņiem, katrā darbā Valdheims meistarīgi kombinēja toņus, nereti vienai krāsai radot visdažādāko gradāciju nokrāsas.

Katra zīmējuma pamatā ir viņa izstrādātā ģeometrizācijas sistēma, ko veido koncepts par kompromisu cilvēku attiecībās. Pēc Valdheima teorijas, cilvēka prātu iezīmē trīs jēdzieni, kas atspoguļojas arī viņa zīmējumos: ekstensīvs, kas viņa darbos atbilst kvadrātam, intensīvs, ko ilustrē punkts, un integrāls, kuru simboliski apzīmē rombs jeb dimanta forma. Ģeometriskās formās veidotās intelektuālās kartes ir liecība Valdheima centieniem izprast cilvēku prātu.

Simon van der Weele & Hannah Klaubert #

Hanna Klauberte (1989)šobrīd dzīvo Berlīnē un strādā starptautiskā vides organizācijā. Viņa ieguvusi maģistra grādu kultūras analīzē Amsterdamas universitātē. Viņas pētījumu pamattēma ir vides katastrofu un klimata izmaiņu naratīvi.

Saimons van der Vīls (1991) ir rakstnieks un pētnieks, kas dzīvo un strādā Amsterdamā. Viņa darbus iespaido rūpēšanās, nāves un sēru tēmas. Pašreizējais darbs (tekstu autors uzņēmumam, kas tirgo psihoaktīvus augus) modinājis pētniekā interesi par sēnes kultūrnozīmību.

Par interaktīvo lekciju "Sēne pasaules galā un aiz tā"

Pēc tam, kad Hirosima 1945. gadā tika noslaucīta no zemes virsmas, pirmie organismi, kas atgriezās pilsētas gruvešos, bija visdažādāko veidusēnes. Sēnes (zinātniskais nosaukums – fungi), uzsūc un uzkrāj radioaktivitāti, bet dažas no tām, kā nesen atklājuši zinātnieki, spēj radioaktīvos starus pārveidot tā, lai ievērojami pastiprinātu augšanas spējas, negūstot kaitējumu no vielām, kas nāvējošas cilvēkiem. Sēnes – ne augi, ne akmeņi – atrodas uz sliekšņa starp spēju dzīvot un nāvi. To masveidīgie pazemes tīklojumi un ķīmiskais sastāvs ir pretrunā ar to, ko mēs saprotam ar dzīvību.

Sēnes tēls ir sarežģītā veidā saistīts gan ar pasaules bojāeju, gan arī tās atdzimšanu. Kodolsprādziens izveido mākoni sēnes formā, savukārt “gatavībnieki” (preppers), kas savos mājās izbūvētajos bunkuros gaida apokalipsi, apgūst sēņkopības iemaņas, lai izdzīvotu pasaulē, kas nāks “pēc tam”. Arī maģiskās sēnes, raisot svētas vīzijas no “citpasaules”, mums māca par to, kas nāks “pēc tam”. Taču patlaban to spējas izmanto, lai izdzīvotu tagadnē: metode, ko sauc par “mikrodevu ieņemšanu”, pastiprina laimes sajūtu un ražīgumu. Dzīve, nāve, nauda, vara un garīgums sēnē savijas sarežģītā tīklojumā, gluži tāpat kā nebeidzamie pazemes micēlija pavedieni jeb “saknes”, no kā izdīgst sēne.

Interaktīvajā lekcijā "Sēne pasaules galā un aiz tā" tiks aplūkotas sēnes no visiem to aspektiem, izpētot sēņu veidus, stāstus un krāsas. Dalībieki tiek aicināti sekot līdz pasaules galam un aiz tā, kā vienīgo bagāžu ņemot līdzi sēņu audzēšanas komplektu.