Mākslinieki

Maria Thereza Alves. Šī nav aprikoze. Akvarelis, papīrs, 2009 #

Amazones mūžamežu ieskautās pilsētas Manausas tirgū Alvisa reiz pajautāja pārdevējam, kā sauc viņa stendā izliktos augļus. Tie bija ļoti dažādi, taču visi apaļi, un tirgotājs katru reizi atbildēja, ka tās esot aprikozes, lai gan nevienā gadījumā tā nebija taisnība. Tie visi bija attiecīgajam apvidum raksturīgi vietējie augļi, un šim cilvēkam nebija ne jausmas, kā tos nosaukt kādā citā vārdā.

Laurie Anderson. Suņa sirds. Filma, 75’, 2015 #

„Suņa sirds” tapa kā pasūtījuma darbs Francijas un Vācijas publiskās televīzijas kanāla Arte vajadzībām ‒ filmu ciklam, kurā mākslinieki runā par dzīves un darba jēgu. Darba centrā ir stāsts par Andersones mīļoto amerikāņu žurku terjera kucīti Lolabellu, kura nomira 2011. gadā. „Suņa sirds” ir intīma eseja, kas saauž vienkopus bērnības atmiņas, videodienasgrāmatu, filozofiskas pārdomas par datu vākšanu, novērošanas kultūru un budistu priekšstatiem par aizkapa dzīvi, kā arī izjustus cieņas un mīlestības apliecinājumus māksliniekiem, rakstniekiem, mūziķiem un domātājiem, kuru darbos Andersone rod iedvesmu. Sakausējot savu asprātīgo un vērīgo stāstījumu ar oriģinālām vijoles kompozīcijām, zīmētu animāciju, 8 mm formāta filmām un mākslas darbiem, kas savākti no senākām un pavisam jaunām izstādēm, Andersone rada hipnotisku, kolāžai līdzīgu valodu, kā izejvielu izmantojot savu dzīvi un darbu. Viņa pēta to, kā tiek būvēti un pasniegti stāsti ‒ un kā mēs tos izmantojam, lai mēģinātu izprast paši savu dzīvi.

Jonathas de Andrade. O Peixe (Zivs). Video, 16mm (2k), 23’, skaņa 5.1, 16:9 (1.77), 2016 #

Video darbā O Peixe („Zivs”) zvejnieki no kāda Brazīlijas ziemeļaustrumu ciema demonstrē rituālu, kurā apskauj tikko noķertās zivis. Uz 16 mm filmas uzņemtais darbs, kas filmēts etnogrāfiskā manierē, balansē starp mītu un dokumentu. Filmas vienlaikus brutālās un maigās ainas liek skatītājam apzināties miršanas procesa spriedzi un patosu, izsekojot tam līdz pat zivs pēdējam elpas vilcienam. Tieši šajā mirklī kamera pievēršas jau nākamajam pārim ‒ cilvēkam un zivij ‒, un spriedze sākas no jauna. Nebeidzamā atkārtošanās šo atsevišķo darbību virkni pārvērš par rituālu. Sirsnīgais žests, kas pavada zivs nāves iestāšanos, liecina par divu sugu attiecībām, ko raksturo spēks, vardarbība un dominance.

Lotta Antonsson. Ceļi uz iekšējo spēku III. Instalācija, 2017 #

„Ceļi uz iekšējo spēku III” ir instalācija, kas veidota no fotogrāfijām, kolāžām, gliemežvākiem,
kristāliem, citiem atrastiem objektiem, skulptūrām, auduma un iespieddarbiem. Šis jaunais darbs,
kas veidots īpaši festivālam SURVIVAL KIT 9, pievēršas iekārei kā būtiskam garīgu pārvērtību
elementam. Tas ir aplūkojams Latvijas Universitātes bijušās Bioloģijas fakultātes bibliotēkā.

Hildur Bjarnadóttir. simbiotiskas attiecības. Zīds, augu izcelsmes krāsvielas, akrils, 2016 #

Dažus pēdējos gadus Bjarnadoutira veltījusi vērienīgam projektam, kura materiālās un konceptuālās saknes meklējamas zemes gabalā, ko viņa 2013. gadā iegādājās Islandes dienvidos, Flouahrepurā. Zeme kalpo kā platforma pārdomām par piederības un ekoloģisko krīžu jautājumiem. No zemes gabalā ievāktajiem augiem iegūta krāsa zīda objektiem, kas veido zonas un situācijas Latvijas Universitātes bijušās Bioloģijas fakultātes telpās. Bjarnadoutiras mākslā krāsa ir materiāls, kas nes informāciju par konkrētu vietu un cilvēkiem un dzīvniekiem, kas ir tai piederīgi ‒ arī par sociālo un ekoloģisko sistēmu, kas tai visapkārt. Augi funkcionē kā ierakstīšanas iekārtas ‒ tie savāc informāciju caur augsni un gaisu, arī caur savām saknēm, ziedlapām, ziediem un lapām. Informācija pārceļo tālāk uz krāsām, ko Bjarnadoutira iegūst no augiem un ko viņa izmantojusi, lai veidotu darbus, kas apskatāmi SURVIVAL KIT 9

Juris Boiko. Sēņu zīmējumi. Papīrs, zīmulis, ~2000. Jura Boiko ģimenes arhīvs #

Boiko savā radošajā darbībā no 20. gadsimta 70. gadu vidus līdz pat 2000. gadu sākumam radīja neskaitāmus mitoloģizētus sēņu zīmējumus. Šie zīmējumi nebija pabeigti darbi, bet gan mākslinieka vizuālo dienasgrāmatu un ikdienas piezīmju elementi, tāpēc plašākai publikai tie nav zināmi. Sēnes Boiko tekstos un darbos parādās daudzkārt, gan absurda romānā “ZUN”, gan lugā “Magulaks”. Pilzenbrechers jeb sēņu lauzējs ir tēls, kas parādās NSRD dziesmu tekstos 1987. gada albumā „Binokulāro deju kursi”. Sēņu tēli materializēti arī videodarbā „Pavasara tecīla” un Boiko dzejoļos un nepublicētos īsstāstos, bet visvairāk – dažādās skicēs, kuru daudzums mērojams simtos. Tajās atklājas dažādi jaunradīti sēņu veidi, piemēram – sēne – acs, sēne – auss, sēne – falls, sēne – zivs, sēne – mēle, sēne – smadzenes, ūdenssēnes, ugunssēnes u.c.

Sēņu diskrētā mitoloģija, kā Boiko nodēvējis sēņu idejisko klātesamību arī NSRD domāšanas telpā, iekļaujas starp Boiko un Lediņa radītajām asociatīvajām apakšstruktūrām, kas teorētiski papildināja NSRD radošos projektus – Aptuvenās mākslas studiju un Doktora Enesera binokulāro deju kursus kā Aptuvenās nesaprašanās intīmās laboratorijas sastāvdaļa.

Teksts: Māra Žeikare

Andris Eglītis. Poētiskās izpētes laboratorija. Audekls, želatīns, pelējums, kālija permanganāts, 2017 #

Raksturojot savu darbu, Andris Eglītis izvēlas citēt fragmentu no Teodora Zeldina intervijas : „ RL: …Ar ko cilvēki atšķiras no dzīvniekiem, augiem, sēnēm, mašīnām?

Zeldins: Es teiktu, ka viņiem piemīt iztēle un zinātkāre un tas liek viņiem domāt, ka pasaule nav tāda, kāda tā izskatās.” (No Arņa Rītupa intervijas ar Oksfordas vēsturnieku Teodoru Zeldinu žurnālā „Rīgas laiks”, jūnijs, 2017, 19. lpp.).

Pavadot vasaras Drustos − Latvijas dabas nostūrī bez kārtīga piebraucamā ceļa – Eglītis pazūd „savvaļā”, mēģinot sadzīvot ar pašpietiekamo dabas vidi gan pazemīgi ieklausoties, vērojot un ļaujoties, gan spirinoties pretī un atkarojot savas teritorijas. Dabai tiek piedāvāta arī līdzvērtīga loma mākslinieka darbu tapšanā, aicinot tai demonstrēt gan sava veida iztēli, gan zinātkāri. Sapludinot nejaušību ar likumsakarību, savvaļas dīķī, purvā, mežā un pļavā ilgākā laika periodā top lielformāta gleznas, uz kurām savus nospiedumus atstāj saule, vējš, lietus, kukaiņi, putni un zvēri, ļaujot pašam Eglītim izkāpt no antropocentriskā radītāja lomas un sajusties kā vienai no dabas radībiņām.

Teksts: Solvita Krese

Ieva Epnere. Zaļā skola. HD video, instalācija, 2017 #

„...No 1908. gada augusta sākot bērnu dārzā pasniedz mācības, pēc visur atzītā ārzemju parauga, četras bērnu dārznieces, to starpā M. Rink jaunkundze kā vadītāja. Bērni iedalīti 4 grupās: katrai grupai sava klase savā īpašā krāsā (pat istabas piederumi tanī pašā krāsā). " (Jonīte, Vineta. Latvju bērnu dārzu māte Marta Rinka. Dzīves gājums un veikums fotogrāfijās un dokumentos. Autorizdevums. 2012, Rīga, 30. lpp.)

„Zaļā skola” ir 1900. gadā izveidots Augusta Dombrovska fabrikas bērnudārzs. Saņemot uzaicinājumu veidot darbu SURVIVAL KIT 9 ietvaros, Epnere neko padziļināti par šo izglītības iestādi nezināja, tomēr skolas vēstures izpētes process izvērtās par aizraujošu ceļojumu, kura laikā māksliniece sastapās ar grāmatu „Latvju bērnu dārzu māte Marta Rinka” un tās autori, Martas Rinkas biogrāfijas vienīgo pētnieci Latvijā – bērnudārzu vēsturnieci Vinetu Jonīti. Marta Rinka bija „Zaļās skolas” radītāja, mugurkauls un dvēsele. Viņa izglītojusies slavenajā Pestalozzi-Froebel-haus Berlīnē, lai vēlāk atgrieztos Latvijā un ieviestu savu īpašo pedagoģijas sistēmu „Zaļajā skolā”. Šīs sievietes dzīvesstāsts ir ļoti īpašs, taču plašākai sabiedrībai diemžēl mazzināms. 

Īpašs paldies bērnudārzu vēsturniecei Vinetai Jonītei, VFS FILMS (Vides Filmu Studija), veikalam “2zoles”, ziedu veikalam “Ar putniem”.

Annika Eriksson. Es esmu suns, kas vienmēr bijis šeit (cilpa). Video cilpa, 7’, 2013 #

Videodarbs „Es esmu suns, kas vienmēr bijis šeit (cilpa)”, kura darbība norisinās Stambulas nomalē, pievēršas pārejas momentiem un marginalizētai laika izjūtai, parādot to caur ielas suņa prizmu. Klaiņojošie suņi, ko varas iestādes padzinušas uz nelieliem, ierobežotiem nomales rajoniem un nevienam nepiederošām teritorijām ārpus aizvien augošās lielpilsētas, pastāvīgi pārvietojas līdz ar ģentrifikācijas un korporatīvās pilsētbūvniecības robežām. Izmantojot videocilpu un atkārtojumus, Eriksone velk paralēles starp šo procesu un laika izjūtu, aplūkojot tagadni kā sarežģītu plaisu starp pagātni un nākotni ‒ pārrāvumu, kurā, sarūkošās publiskās telpas uzkurināts, arvien pieaugošais izdzēšanas process likvidē arī citus eksistences un uztveres reģistrus. Darbs veidots pēc pasūtījuma 13. Stambulas biennālei 2013. gadā.

Andris Grinbergs / Laima Žurgina. Neglītais pīlēns – cilvēka bērns. Dokumentālā filma, 20’48”, 1985 #

Filma vēsta par laiku no 1976. gada, ko mākslinieks Andris Grinbergs pavadīja, strādājot internātpalīgskolā Mazirbē, kurā mācījās jaunieši ar mācību grūtībām, bieži vien no nelabvēlīgām ģimenēm. Grinbergs pasniedza zīmēšanu, adaptējot palīgskolai mākslinieka un pedagoga Borisa Ņemenska programmu, kas Maskavā tika sastādīta visai PSRS. Attīstot savu ideju par mākslu kā terapiju, Grinbergs izveidoja ciklu „Ābele”, kura ietvaros jaunieši izvēlējās koku no skolas dārza, par ko tie rūpējās, kuru zīmēja un ar ko sarunājās vēstulēs. Filma atsedz nelielu epizodi, kas parāda, ka padomju laika unificētajā kultūrtelpā varēja ienākt un pastāvēt (lai gan dažkārt tikai uz īsu brīdi) gan andergraunda kultūras parādības, gan arī radikālas alternatīvās izglītības metodes.

Teksts: Inga Lāce

Ehsan Ul Haq. Es mīlu morāli. Vietai piesaistīta instalācija, 2017 #

Darbs „Es mīlu morāli” pēta cilvēka egoistisko dabu, vienlaikus attīstot arī domu par paša bezjēdzīgo eksistenci. Ul Haka projekts ir mēģinājums attēlot cilvēces izdzīvošanas pamatmehānismus, pievēršot uzmanību ne vien attiecībām starp cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem vai cilvēkiem un citiem cilvēkiem, bet arī varas vektoriem, kas šīs attiecības veido. Ul Haks parāda cilvēka manipulatīvo dabu, kas ir pamatā viņa vēlmei visu klasificēt ‒ nosaukt kādā vārdā, kontrolēt un pakļaut. Izmantojot festivāla ēkā pieejamās dabaszinātņu kolekcijas, projekts reaģē uz attiecībām starp cilvēku un citām dzīvām un nedzīvām būtnēm, vienlaikus analizējot pats savas tapšanas apstākļus. 

Jim Holyoak. Deviņpadsmit noktirņu grāmata. Mākslinieka grāmata un instalācija, 2017 #

„Deviņpadsmit noktirņu grāmata” ir 500 lappuses gara, ar roku zīmēta un izveidota mākslinieka grāmata, kas tapusi 17 gadu garumā. Katra no 19 nodaļām ir ar roku iesieta atsevišķā akordeona tipa grāmatā, kas satur grafīta zīmējumus, akvareļus, tušas gleznojumus, tintes printera izdrukas un teksta kolāžas. Gan teksts, gan attēli tapuši, ceļojot (bieži vien ‒ ar kājām) un strādājot rezidentūrās Ziemeļeiropā, Kanādā, Himalajos un Ķīnā. Lai gan pats stāsts un tā darbības vieta ir izdomāti, to spēcīgi ietekmējusi uzturēšanās šajās vietās ‒ vietējā dzīvnieku un augu valsts, ainavas un debesis, laika apstākļu un gaismas maiņas. Sekojot noktirnes žanra principiem glezniecībā un mūzikā, grāmatā noteicošais spēks ir tās noskaņām bagātā naksnīgā darbības vide ‒ klaiņojošu briesmoņu valstība. Tas ir stāsts par apmaldīšanos, vientulību un ilgām pēc mājām. Grāmata atgādina komiksu vai bagātīgi ilustrētu pasaku, tomēr tajā atrodama radniecība arī ar iluminētu rokrakstu vai grimuāru. 

Nona Inescu. Eksfoliācija. Arhīva kvalitātes izdruka uz Hahnemühle papīra, uzstādīta uz finiera pamatnes, sikomores koka mizas plēksnes (krāsotas), 2016. Kāpuru zīmējumi. Tinte, papīrs, 2015. Mēs esam tur, kur sākas pieskāriens. Viena kanāla HD video, 7 #

Izstādē skatāmais trīs darbu cikls izgaismo dabas un cilvēku savstarpējo saikni, uzsvaru liekot uz darbībām, ko ar dabiskiem elementiem un virsmām veikušas cilvēka rokas. „Kāpuru zīmējumos” augu lapas ar kāpuru vai cita veida „kaitēkļu” atstātajiem neregulārajiem caurumiem un robiem izmantotas kā šablons botāniskiem tintes zīmējumiem. „Eksfoliācija” formulē līdzību starp kosmetoloģiskām procedūrām, ko izmanto cilvēka ādas kopšanai, un norisēm dabas pasaulē, liekot uzsvaru uz eksfoliāciju un ādas, apspalvojuma vai ārējā apvalka maiņas procesu, kurā dzīvnieki vai insekti regulāros ciklos nomet veselas sava ķermeņa daļas. Saikni starp abiem darbiem veido trešais, video „Mēs esam tur, kur sākas pieskāriens” ‒ taktilās maņas pētījums distopiskā vidē. Tajā skan DJ Chlorys mūzika un Annas Kārsonas aizkadra teksts (fragments no esejas, kas publicēta krājumā „Pirms seksualitātes ‒ erotiskās pieredzes konstrukcija senajā Grieķijā”). Videodarbs apkopo kadrus, kuros fiksēts rokas pieskāriens dažādām skārienjutīgām virsmām, sākot ar dabiskiem piemēriem, tādiem kā kautrā mimoza (Mimosa pudica), un beidzot ar skārienekrāniem un termoelastīgo putu materiālu.

Britta Marakatt-Labba. Pārcelšanās. Durvis. Pavarda akmeņi (sāmu valodā ‒ Arran). Izšuvumi, akmeņi, 2017 #

Marakata-Laba izstāda projektu, kas sastāv no trim Kirunas pilsētas dzīves elementiem veltītiem darbiem. Tie ir uz veca, saburzīta buru audekla izšūta tekstilija, no krāsota un izšūta auduma darinātas tradicionālās sāmu mājas ‒ lavvu ‒ durvis un pavarda akmeņi, kas lavvu ieņem galveno vietu un sniedz nepieciešamo siltumu. Sāmu tautai dzīvesvieta un tās apkārtne ir ļoti svarīgas, tāpēc katrā akmenī iegravēts kādas citas vietas attēls. Sāmi vienmēr dzīvojuši harmonijā ar dabu un, pārceļoties uz citurieni, atdod tai visus materiālus, ko izmantojuši mājokļu celtniecībai. Paliek tikai akmeņi, un ar laiku tie apaug ar sūnām. Visi trīs darbi runā par Ziemeļzviedrijas kalnrūpniecības industrijas sekām un iecerēti kā pārdomas par skandināvu koloniālismu un pirmiedzīvotāju identitātes likteni. 

Christine Ödlund. Nātres stresa sauciens. Muzikāla kompozīcija, 2008. Nātres stresa sauciens. Video, 8’, Mpeg-4, Codec H264, audio, 2 kanāli, 2008 #

„Nātres stresa sauciens” ietver atsauces gan uz izglītojošām botāniskām ilustrācijām, gan amatierakvareļiem par dabas tēmu. Šī darba pamatā ir Edlundas pētījumi par ķīmisko aktivitāti atsevišķā lielo nātru populācijā ‒ situācijā, kad tauriņu kāpuri mielojas ar vienu no šīs grupas augiem. Māksliniece apkopojusi rādītājus, kas reģistrēti dažādos šī uzbrukuma brīžos, izveidojusi muzikālu partitūru un izkārtojusi visus savāktos datus hronoloģiskā secībā, savietojot ar skaņdarbu tā, lai viena diena reālajā dzīvē atbilstu vienai minūtei mūzikas. Tad Edlunda ostījusi katru atsevišķo šo augu izdalīto ķīmisko substanci koncentrētā formā un konkrēto smaržu aprakstījusi, atrodot tai atbilstošu krāsu un akustisko profilu. Edlundas mērķis ir pilnībā iegremdēties sava pētījuma priekšmetā, šādi radot darbu, kurā viņa var apvienot savu interesi par dabaszinātnēm un mūziku, vienlaikus domājot par iespēju pārvarēt valodas barjeru starp cilvēkiem un augiem.

Jean Painlevé, Zinātne ir fantastika. Īsfilmu programma, Žana Penlevē arhīvs, ©2017 #

Veidojot filmas, kuru uzdevums ir vienlaikus izklaidēt un izglītot, Penlevē pamanījās sacelt skandālu gan zinātnes, gan kino pasaulē. Viņš apveltīja jūras zirdziņus, vampīrsikspārņus un sānpeldes ar gluži cilvēciskām īpašībām, rādot tos erotiski noskaņotus, komiskus vai brutāli mežonīgus. Izceļoties starp citiem zinātniski dokumentālo filmu režisoriem ar savu brīvdomību, Penlevē, viens no pirmajiem, kas sāka nirt ar kameru un rādīt zemūdens pasauli uz kinoekrāna, iemūžināja jūras zirdziņu tēviņu dzemdību konvulsijas, kristālu veidošanās ģeometrisko horeogrāfiju un hermafrodītisku molusku pārošanās rituālus. Visus uzfilmētos jūras iemītniekus, sākot ar astoņkāji un beidzot ar jūras ezi, Penlevē sastapa pie Bretaņas krastiem, kur franču mākslinieks bija iekārtojis savu darbnīcu. Par viņa liriskajām un informatīvajām dzīvnieku uzvedībai veltītajām filmām, kurās skanēja avangarda mūzika, sajūsminājās tādi Penlevē laikabiedri kā sirreālisti Antonēns Arto, Luiss Bunjuels un Žans Vigo.

Andrej Polukord. Sarkofāgs (II). Instalācija, 2017 #

„Sarkofāgs (II)” ir situācija, kurā apmeklētājiem tiek sniegta pamācība sēņošanā. Katrs saņem norādījumus, tiek iepazīstināts ar dabiskiem un mākslīgiem sēņu paraugiem un uzzina par labākajām sēņu vietām. Pateicoties šīm zināšanām, apmeklētāji kļūst par pilntiesīgiem sēņu lasītājiem.

Krišs Salmanis. Savā nodabā. Koks, adata, elektromotors, vinila plate, stiprinājums, 2016. Krāsu paraugi: parastā žubīte, pupuķis, zilzīlīte, pelēkā dzērve, svilpis. Akvarelis uz papīra, 2016 #

Slaidā bērziņā iesprausta adata no vinila plates lasa pirms pāris gadiem ierakstītu žubītes dziesmu. Toreiz putns sēdēja rokas stiepiena attālumā līdzīga koka zarā, pats savas dziesmas apdullināts. Salmanim izdevās to nofilmēt. Kopš tā laika viņš reizēm iedomājas, kā sokas žubītei un kā šo gadījumu varētu kādreiz atdzīvināt. Instalācijā nav pastiprinātāja vai skaļruņu, situācija ir gandrīz analoga.

Nomeda Urbonas & Gediminas Urbonas. Psihotropais nams ‒ Zooētikas Ballarda tehnoloģiju paviljons. Instalācija, 2017 #

„Psihotropais nams ‒ Zooētikas Ballarda tehnoloģiju paviljons” ir diskursīvs eksperiments, kura mērķis ir konkretizēt pagaidām vēl formulēšanas stadijā esošo zooētikas jēdzienu un pētīt jaunus veidus, kādos ar cilvēka zināšanu un pētījumu palīdzību iespējams dibināt kontaktus ar citām dzīvības formām. Tas tiek veikts, iztēlojoties projektus, prototipus un mijiedarbības veidus nākotnes starpsugu ekoloģijām. „Zooētikas paviljonu” iedvesmojis britu rakstnieka Dž.G. Ballarda zinātniski fantastisko īso stāstu krājums „Vermiljonsendsa” (1971). Tajos autors iztēlojas pasauli, kurā tehnoloģiskas iekārtas ir dzīvas un apveltītas ar apziņu ‒ pasauli, kurā, piemēram, mājas spēj reaģēt uz savu iemītnieku emocionālo stāvokli. Darbs pēta to, kā attiecības starp dzīvību un ne-dzīvību, cilvēcisko un ne-cilvēcisko var būt neizzināmas, pastāvošo zināšanu kartogrāfijas nefiksētas, bet vienlaikus arī nepieciešamas un nenovēršamas. Tādējādi „Zooētikas paviljons” aicina attīstīt jaunas estētiskās un zinātniskās iztēles formas.

James Webb. Nosaukums nezināms (bijušajai Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātei). Skaņas instalācija, 2017. Nav tādas vietas - mājas (Rīga). Skaņas instalācija, 2017 #

Darba „Nosaukums nezināms (bijušajai Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātei)” iedvesmas avots ir roņu zemūdens sasaukšanās. Izmantojot zinātniskus Vedela roņu balsu ierakstus, Vebs sadarbībā ar etnomuzikoloģi Karu Steisiju mēģināja šīs skaņas iztēloties formā, kas būtu piemērota cilvēka balsij. Pēc tam mākslinieks pieaicināja dziedātāju Džulianu Venteri, kura nošu rakstā atšifrētos roņu saucienus izpildīja ierakstu studijā. Rezultāts ir spokains un instinktu līmenī uzrunājošs spalgu klaigu, ņurdoņas un šņācienu apkopojums. Ieraksts tiek atskaņots Latvijas Universitātes bijušās Bioloģijas fakultātes kāpņu telpā ‒ it kā ēkā klaiņotu kāds nemiera dzīts gars.

„Nav tādas vietas ‒ mājas (Rīga)” ir Veba jau vairākus gadus ilgstošās globālās intervences jaunākā versija; projekta ietvaros pa vietējo sugu kokos paslēptiem skaļruņiem tiek atskaņotas svešzemju putnu balsis. Mākslas darbs, kuru Vebs pirmo reizi demonstrēja 2004. gadā, katrā nākamajā pieturas punktā tiek radīts no jauna, izmantojot citas putnu sugas dziesmu ierakstu. SURVIVAL KIT 9 vajadzībām mākslinieks izmanto Ķīnas centrālajā daļā dzīvojošā Sičuaņas krūmu ķauķa (Locustella chengi) balsi, lai neuzbāzīgi ietekmētu vietējo vidi ar atsaucēm uz burvestību, migrācijas un neparedzētu ekoloģisko apstākļu tēmām.

Gernot Wieland. Zagšana un dziesmas. Video, 16:9, 22’40”, skaņa, krāsa, 2016. Kartupeļu nospiedumi. Eļļas krāsas, ūdenskrāsas, zīmulis, papīrs, kartons, 2017 #

Vīlanda „Zagšana un dziesmas” ir ārkārtīgi skaists, traģikomisks un humoristisks darbs, kura pamatu veido dejotājas Hildes Holgeres dzīvesstāsts. 1938. gadā Holgere, būdama ebrejiete, bija spiesta bēgt no Austrijas un sākt trimdas dzīvi Bombejā. Šī kustīgo attēlu kolāža sastāv no Super 8 mm filmas, video, akvareļiem, zīmējumiem, māla animācijas un Vīlanda tēva fotogrāfijām. Katrs kadrs nes savam medijam raksturīgo atmosfēru. Darbā atrodami gan stāsti par dzīvniekiem, psihoterapeitiem un Vīlanda mācībām katoļu skolā, gan pārdomas par Vīnes akcionistu gandrīz reliģisko indoktrināciju austriešu kultūrā, kā arī pārvēršanās par gliemezi, kurš sava stāstījuma gaitā izrādās kaut kādā veidā saistīts ar dažādām ainavām. Tāpat tajā iekļauta apcere par atmiņas un hierarhijas jēdzieniem un psihoterapijas seanss.

„Dejas ainas mēs filmējām kādā valsts iestādes ēkā, un tas man bija ļoti svarīgi. Uzreiz redzams, ka tā ir valsts iestāde, kur var pieteikties jaunas pases saņemšanai vai apprecēties, kur atrodas arī nodokļu inspekcija ‒ tā sakot, rit oficiālā dzīve. Es gribēju iekļaut šo vidi kā „citātu” no Austrijas pagātnes, jo toreiz taču bija tik daudz konkrētu cilvēku, kuri bija atbildīgi, kuri pieņēma šos lēmumus,” Vīlands paskaidro.

Teksts: Zaša Kola, 2016

Wong Kit Yi. Upe saldētavā. Esejfilma, 25”, 2017 #

„Upe saldētavā” ir 25 minūtes gara esejfilma, kas, kombinējot inscenētus un atrastus kadrus, nododas pārdomām par šļūdoņu atmiņu, kriogēniku un sasalumu. Kitji sintezē šķietami nesavienojamas tēmas, tajā skaitā ‒ Norvēģijas pilsētu Longjērbiēni (kurā nevienam nav atļauts nomirt), gaišmataino mangas varoni Gulbi Hjogu, krāsu viļņu garuma teoriju, 19. gadsimta globālo ledus tirdzniecību un ledus gabaliņu pašreizējo cenu Honkongā, pasniedzot to visu karaokes iedvesmotā līdzdziedāšanas formātā.